12.18. Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai, 18.decembris 

Un viņa vārds, kā to sauks, būs: Tas Kungs mūsu taisnība. (Jer. 23: 6)

Tā kā cilvēks pēc savas dabas ir nedrošs visos savos darbos, ar kuriem viņš domā patikt Dievam, un viņu arvien māc šaubas, tad viņa sirds nevar būt droša un mierīga Dieva priekšā, tā neprot vērsties pie Viņa un Viņu piesaukt, bet baiļojas un bēg no Dieva, galu galā iekrizdama naidā pret Dievu un izmisumā. Kad notiek īstā cīņa – kad jāstājas Dieva tiesas priekšā, cilvēks sajūt un redz, ka ar visu savu dzīvi un darbiem nespēj pastāvēt Dieva priekšā, bet nogrimst elles bezdibenī ar visiem saviem darbiem. Lai šādā izšķirīgā brīdī varētu pastāvēt, mums nepieciešams cits pamats, ne mūsu pašu jeb bauslības taisnība, bet Kristus mūžīgā taisnība, kas ir pie Dieva labās rokas, kur velns to nevar sagraut un Dieva tiesa nevar apsūdzēt. Mani ar visu manu dzīvi un darbiem velns var pieveikt, kad vien grib; viņam tikai jāatgādina man Dieva tiesa un dusmība, un visi mani darbi tiek aizpūsti kā pūkas pa vējam. Bet, kad raidu viņu projām no maniem darbiem, norādīdams uz manu Kungu Kristu, kas sēž pie Tēva labās rokas un dāvā man savu taisnību, tad velnam ir jāatstāj mani mierā.