115. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Kor.9:7 

„Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi, vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” Pāvila otrā vēstule korintiešiem 9:7

***

Ja baznīcas darbam ziedo ar negribīgu, smagu sirdi, tad cilvēks dod tikai savu naudu, ne savu sirdi. Un kad vien mēs kaut ko aizdodam projām no savas laicīgās mantības, kam līdzi neiet mūsu mīlestība, mūsu rūpes, mūsu gatavība izpalīdzēt, tad tā ir sarūgtinājuma pilna, saskābusi dāvināšana. Un droši vien tā ir vienreizēja. Ar smagu sirdi otru reizi ko dod reti. Vēlāku laiku pieredze ir mācījusi šo ieskatu izteikt arī sekojoši: maza, sīciņa dāvaniņa baznīcai cilvēku neaizrauj un neiekustina, viņš tikai atmet kaut ko kā svešam sunim kaulu, lai to nu liktu mierā. Bet ja dod lielu dāvanu, tad pašam var rasties prieks, ka nu kaut kas kārtīgs ir beidzot padarīts. Tā mazas dāvaniņas nosit garastāvokli, kamēr lielas dāvanas pacilā garastāvokli un ticību. Tādēļ mēs vienu otru reizi nodarām ļaunu, ja baznīcas līdzekļu vākšanas darbā rīkojamies „knauzerīgi”, sīkumaini un gaužam šaurā apjomā. Plašam vērienam bieži vien paveras plašs skats un sirdī iespīd prieka saules stars. Bet mēs taču neesam Čāpiņa dēlam rados? Čāpiņa dēls vienmēr vaicāja: „Vai tad lētāk nevar?” Bet mēs jautājam, ko vēl varu darīt un cik vēl varu dot, vai nē? Jo priecīgu devēju Dievs mīl.

***

Mīļais Debesu Tēvs! Es lūdzu Tavu mīlestības spēku, lai man pietiktu spēka dzīvot devīgi un dāvāt Tavam darbam ar uzviju, un tādēļ ar prieku. Pasargā mani no savtības pelējuma un sīkumainības rauga. Āmen.