114. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Kor. 9:6 

„Bet to es saku: Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību.” Pāvila otrā vēstule korintiešiem 9:6

***

Kaut apustuļa Pāvila valoda ir vispār koša un ieskatīga, šeit sastopam sevišķi dzīvu salīdzinājumu. Kas vien ir skopi sējis, tas nekad nevarēs ievākt varenu ražu. Visai dzīvei ir zināma kopsakarība. Dievs gan žēlīgi var piedot mūsu nokavēto, bet nevis izlabot mūsu pašu pielaistās kļūdas. Kas saviem bērniem nav piegriezis vērību, kad viņi bija maziņi, lai nav pārsteigts, ka mūža vakarā bērni par viņu maz rūpēsies! Kas visu mūžu ir lasījis lubu romānus, stāstījis jēlus jokus un dzīvojis no vienām viesībām uz otrām, lai nav pārsteigts, ka sevi pusmūžā atrod par tukšu cilvēku. Izlietu ūdeni nevar sasmelt! Diemžēl, bieži vien gadās, ka tikai uz vecuma pusi mēs sākam ievērot, ko visu tikai neesam nokavējuši un kādas iespējas palaiduši garām! Sakāmvārds gan tiec: dari ko darīdams, apdomā galu. Bet ja nu gals nav apdomāts, ko tad? Vispirms reāli un neizbēgami: negaidi bagātu ražu! Bet tad, tikpat reāli, netērēsim laiku, velti žēlojoties, bet drīzāk paskatīsimies, ka mūsu tagadējā sēja nebūtu skopa. Kaut pavēlu, tomēr mazākais tagad darīsim, ko varēsim. Dažreiz gadās vēls, silts un saulains rudens – un ienākas pat vēla sēja!

***

Mīļais Pestītāj! Par visu to, ko dzīvē esmu izniekojis, neievērojis un nokavējis, es izlīdzos Tavu žēlastību un piedošanu. Bet tagad pasargā mani no veltas gaušanās. Palīdzi man tagad Tev kalpot ar centību, bez skopuma, un jo devīgā mīlestībā – un cerēt, ka arī manai vēlai sējai tomēr būs kaut kāda raža Tavā žēlastībā. Āmen.