10.26. Mārtiņa Lutera Svēto rakstu apceres katrai dienai, 26.oktobris 

Savā bēdu laikā es meklēju To Kungu. (Ps. 77:3)

Viltīgais velns mani nomoka tāpat kā visus pārējos. Bieži vien – brīžos, kad uzmācas kārdinājumi, bēdas vai raizes, vienalga, vai tas būtu garīgu vai laicīgu lietu dēļ, viņš veikli piezogas un noved mūs tik tālu, ka sākam mocīt paši sevi. Tā velns cenšas atturēt mūs no lūgšanas un sajaukt mums galvu, lai par lūgšanu pavisam aizmirstam un nomokām sevi gandrīz līdz nāvei, pirms vēl esam sākuši lūgt; jo viņš labi zina, ko lūgšana spēj paveikt. Tādēļ ienaidnieks mūs attur no lūgšanas un traucē, cik vien iespēdams, lai mēs tā arī nesāktu lūgt. Tā nu mums būtu jāpierod ik reizi, tiklīdz uzbrūk bailes un posts, tūliņ mesties ceļos, lai atklātu Dievam savas vajadzības- tad arī Viņš mums palīdzētu. Jo lūgšana ir brīnišķīgas zāles, kuras vienmēr palīdz un nekad nepieviļ- ja vien mēs tās lietojam.