08.22. Ikvienam – ikdien, ir vajadzīgs Dieva Vārds! 

22.augusts

Es – mācītājs, biju Israēlas ķēniņš Jeruzalemē.

Es apņēmos ar gudrību izpētīt visu,

kas zem saules notiek.

Bet tās ir neizsakāmas pūles,

ko Dievs cilvēkiem ir uzlicis.

Es novēroju visu, kas notiek zedmes virsū,

un atradu: viss bija bezjēdzīgs, – vēja grābšanas.

Es atzinu, ka nevienam,

kurš pirms manis bijis ķēniņš,

nebija tās zināsanas, tā gudrība un prasme,

kuru es biju ieguvis, – daudz ko es biju redzējis un sapratis.

Bet kad es iesāku salīdzināt gudrību ar neaodomību un neprātu,

es manīju, arī gudrība ir nenozīmīga un vēja grābšana.

Jo, kur daudz gudrības,

tur arī daudz nepatikšanu;

un ar atziņas pieaugšanu vairojas vilšnās un grūtsirdība.

Tad es teicu: ņem dzīvi vieglāk!

Es meklēju prieku un visu, ka skaists.

Bet arī tas bija lieki.

Par smiešanos man bija jāsaka;

tu esi neprātīga! Un par prieku: kam tu deri?

Tad es prātoju sevi iepriecināt ar vīnu,

Tomēr tā lai es paliktu savas rīcības kungs, –

bet tomēr izdibinātu,

vai šiet atrodams kāds labums cilvēkam viņa īsajā dzīves laikā.

Bet viss bija tukšums, niecības un vēja grābšana.

Salamans mācītājs 1:12-18: 2:1-3,11

12 Es, mācītājs, biju ķēniņš pār Israēlu Jeruzālemē, 13 un es apņēmos savā sirdī, ka es ar gudrību visu izpētīšu un izdibināšu, kas zem debess notiek: šīs grūtās pūles Dievs ir uzlicis cilvēku bērniem, lai viņi ar tām nomokās. 14 Es novēroju visus darbus, kādi tiek zem saules darīti, un redzi, viss bija niecība un vēja ķeršana, 15 jo tas, kas līks, nevar kļūt taisns, un, kas nepilnīgs, to nevar skaitīt par pilnvērtīgu. 16 Es domāju savā sirdī un sacīju: patiesi, es esmu gudrībā augsti cēlies un vairāk pieņēmies nekā visi tie, kuri ir bijuši pirms manis Jeruzālemē, un mans gars ir redzējis gudrības un ieguvis atziņu papilnam! 17 Un, kad es savā garā apņēmos izzināt, kas ir gudrība, un izprast, kas ir neapdomība un neprātība, tad es skaidri atzinu, ka arī tā ir vēja ķeršana; 18 jo, kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatikšanu, un ar atziņas pieaugšanu vairojas arī vilšanās.

2:1 Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! – Bet redzi, arī tā bija niecība. 2 Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! – un par prieku: kam tu deri? 3 Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā.

11 Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad – ak vai! – viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules.