07.03. Mārtiņa Lutera Svēto rakstu apceres katrai dienai, 3.jūnijs 

Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu un manu Pestītāju. (Lk.1:46-47)

Kas domā Dievu slavēt ar daudziem daiļrunīgiem vārdiem, saucieniem un nemitīgu skandināšanu, tas rīkojas, itin kā Dievs būtu kurls vai arī nekā nezinātu itin kā būtu nepieciešams Viņu pamodināt un pamācīt. Šādi neprātīgi maldi gan drīzāk dara Dievam kaunu un negodu, nevis slavē un godā Viņu. Turpretī tas, kas dziļi sirdī labi pārdomā Viņa dievišķos darbus, uzlūkodams tos ar apbrīnu un pateicību, pāri plūstošā dedzībā, vairāk ar sirds gavilēm, nevis runāšanu, tā ka vārdi plūst paši no sevis, nesacerēti un neizdomāti, kad vārdi izlaužas pār lūpām un paceļas augšup līdz ar garu, kad tie iegūst dzīvību, rokas un kājas, jā, kad visa miesa, visi tās locekļi reizē vēlētos runāt – tā ir īsta Dieva slavēšana Garā un patiesībā; šādi vārdi ir – uguns, gaisma un dzīvība.