06.janvāris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds Katrai gada dienai” 

Tas bija grēks, kas atklājas kā grēks, un caur labo manī tas rada nāvi,

lai grēks caur bausli kļūtu pārpārēm grēcīgs (Rom. 7:13).

Bauslības radikālais darbs grēcinieka sirdī rada īstu satriektību, un šī satriektība ir ļoti nepieciešama, jo bez tās visas garīgās pūles ir veltas un visa ticība un dievbijība, jā, pat Kristus un Viņa nopelns nenes dvēselē nekādus augļus.

Cilvēks, kurš pazīst vienīgi savus grēkus – domu, vārdu un darbu grēkus, ir uzlūkojis tos un cīnījies pret tiem un tomēr bauslības prasību priekšā nav pieredzējis, ka viņa sirds grimst samaitātās dabas nešķīstajā purvā un krīt izmisumā, – viņš pazīst vienīgi liekulīgu viltus grēknožēlu. Tāds katrā ziņā ir atgriezies, bet atgriezies vienīgi no pasaulīgas visatļautības – pie savas paštaisnības. Viņš ir kļuvis par farizeju.

Mēdz būt arī tā, ka cilvēks iepazīst savas grēcīgās dabas ļaunumu, sirds samaitātību un nešķīstību un tomēr turpina meklēt glābiņu pie paša modrības, lūgšanām, cīņām, pašaizliedzības un savas dievbijības. Šāds cilvēks neizmist savu grēku dēļ, bet tic un paļaujas savai uzvarai un no tā gūst cerību un mierinājumu. Arī tāds kļūst par farizeju.

Ja šis cilvēks, būdams vēl nožēlojamā stāvoklī un bez cerētajām uzvarām, nesteigsies pie Kristus žēlastības, mierinājuma un Viņa glābiņa, tad viņš nekad nekļūs par īstu kristieti. Vai nu viņš kļūs par pieviltu darbu svēto, kas ir apmierināts ar savu grēknožēlu un dievbijību, vai arī – par novārdzinātu vergu. Šāds vergs vai nu atmetīs visam ar roku un kļūs bezrūpīgs vai arī kritīs izmisumā un pazušanā.

Mēs šeit nerunājam par tiem, kas apzināti turas pie saviem miesas grēkiem. Bet mēs runājam par tiem, kas patiešām vēlas ieiet pa šaurajiem vārtiem, taču nespēj. Viņiem diemžēl neviens nav paskaidrojis, kas ir patiesa grēknožēla un kas ir bauslības darbs, bauslības īstais nolūks un uzdevums.

Šiem cilvēkiem ir jāuzklausa Tā Kunga vārds. Svētie Raksti skaidri māca: “Viss bauslībā teiktais teikts tiem, kas stāv zem bauslības; tā visiem aizdarīta mute un visa pasaule vainīga Dieva priekšā” (Rom. 3:19). “Bet bauslība ienākusi starpā, lai pārkāpums vairotos; bet, kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība” (Rom. 5:20).

Tātad, lai grēknožēla būtu īsta, bauslībai ir obligāti jāpaveic savs smagais darbs tavā sirdī. Tomēr ar bauslības prasībām un likumiem tu nekad nekļūsi dievbijīgāks un svētāks. Tādu tevi darīs viens cits, kas kristī ar Garu un uguni. Bet bauslība tevi darīs noziedzīgu un grēcīgu – “pārpārēm grēcīgu”. Ja vēlies pareizi ticēt Kristum, lai jauna dzīvība rastos tavā sirdī, tad vispirms jānāk bauslībai, jo nekas cits tev nepalīdzēs.

“Ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību,” (Gal. 3:21) un Kristus būtu velti miris. Bauslība dara savu darbu, vienkārši ienākot cilvēka sirdī. Ja tā pieskaras tikai virspusei, tad tu vari kļūt ļoti dievbijīgs, – bet tikai ārējos darbos un savā iztēlē, kļūstot par īstu farizeju, kā iepriekš sacīts.

Tāds bija arī Pāvils, “pirms nāca bauslis”, pirms bauslības garīgās prasības ienāca viņa sirdī. Tādi ir arī daudzi ticīgie mūsdienās. Bauslību viņi uztver tā, it kā ar tās palīdzību viņi varētu kļūt labāki un dievbijīgāki, ja vien tai nopietni pieķertos un pacenstos. Viņi apgalvo, ka nevienam nav jākrīt izmisumā, bet jāturpina cīnīties, lūgt un cerēt.

Turpretī īsta grēknožēla sniedzas daudz dziļāk. Tā aizskar manas sirds ļaunumu, bet nepadara mani labāku. Tā liek man atskārst, cik esmu grēcīgs, “pārpārēm grēcīgs baušļa dēļ”, ka krītu kaunā ar visiem saviem centieniem, zaudēju visas ilūzijas par sevi un savu atgriešanos, un pašam sevī man vairs nav nekāda mierinājuma. To ievēro – kad Kristus sāka mācīt, Viņa pirmais mērķis bija pasludināt bauslības garīgās prasības kā tik augstas, ka neviens cilvēks nav spējīgs tās izpildīt. Sk. Mt. 5:21–48.

Kad reiz kāds vīrs iedomājās, ka ir piepildījis visas bauslības prasības, Kristus ar to nebija mierā un tūdaļ deva tam bausli, kas viņam bija par grūtu: “Ja gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to

nabagiem” (19:21). Viņš neļāva šim vīram rast mierinājumu viņa darbos un dievbijībā.

Tādēļ cilvēkam, kas vēlas atgriezties, būt svēts un dievbijīgs, ir jāsaka: tev vispirms ir jāiepazīst savs grēcīgums, bezdievība un sava dziļā nelaime, tev ir jāapzinās, kāda pazudusi, samaitāta un bezdievīga radība tu esi, lai patiesi varētu noticēt Viņam, kas “bezdievīgo dara taisnu”, un Viņā kļūtu dievbijīgs un svēts.