06.aprīlis – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Es slēgšu ar tiem miera derību, tā būs mūžīga derība (Ec. 37:26).

Kad visa cilvēce, kad Ādams bija lauzis derību ar Dievu, nonāca mūžīgā pazušanā, kļūdama nespējīga no tā glābties un piepildīt Dieva bauslību, tad iestājās briesmīgs posts. Bet jau pirms pasaules pamatu likšanas un cilvēka radīšanas Dievs gatavoja glābiņu no šā posta, jo Dievs Savā gudrībā jau iepriekš apzinājās šo postu un žēlastībā juta cilvēkam līdzi. Sava mūžīgā nodoma dēļ Viņš izlēma glābt cilvēci, sūtīdams Savu Dēlu.

Kristū Dievs slēdza jaunu derību, kas attieksmē pret cilvēkiem bija žēlastības un miera derība. Savā ziņā to var saukt arī par likuma derību, ko Dievs slēdza ar Ādamu, bet, lauzdams šo derību, kritušais cilvēks vairs nebija spējīgs to piepildīt. Tā bija tā pati derība, ko ikviens cilvēks nojauš savā sirdsapziņā un kas vēlāk cilvēces pārmācīšanai ar nepārprotamiem vārdiem uz akmens plāksnēm tika iegravēta Sinaja kalnā.

Svētie Raksti saka: “Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā” (Rom. 8:3), – šai derībā Dēls uzņēmās vienot cilvēka dabu ar Viņa mūžīgo dievišķību, Viņš kļuva patiess cilvēks un cilvēces Otrais Ādams un kā tāds pārstāvēja cilvēci, samierināja un atjaunoja to gluži tāpat, kā pirmais Ādams to aizveda sev līdzi grēkā un samaitātībā. To visu Dieva Dēls paveica Tēva noliktajā laikā.

Tā Kristus ieņēma visu cilvēku vietu, pirmkārt, lai piepildītu bauslības prasības un, otrkārt, lai izciestu sodu, ko viņi, pārkāpjot bauslību, bija pelnījuši. Vārdu sakot, Viņš tapa paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei (Fil. 2:8). To visu bija uzņēmies darīt Dēls.

No otras puses, Vēstulē galatiešiem 3:16–19 saistībā ar Dēlu bija dots apsolījums par testamentu (pēdējo gribu) un mantojumu cilvēkiem. Proti, cilvēku labā Viņš sagādāja un nodrošināja visu mūžīgo svētlaimi, kas sākotnēji bija cilvēkiem gatavota un apsolīta, bet grēkākrišanas dēļ pazaudēta. Tas viss bija ietverts testamentā jeb mantojumā. Vai – runājot Dāvida vārdiem – Viņš ņēma dāvanas cilvēkiem (Ps. 68:19), lai kā Kungs un Ķēniņš tās izdalītu viņu vidū. Cilvēkiem bija jākļūst par Viņa īpašumu, lai tie tiktu sargāti un glabāti Viņā mūžīgai svētlaimei. Turklāt viņiem pašiem bija jākļūst par Viņa “darba” algu.

Tas viss Svētajos Rakstos tiek saukts par derību. No vienas puses, derība ir jāsaprot kā rīcība – Dieva lēmums, bet, no otras puses, tā jāsaprot kā personas, kas stājušās derības attiecībās viena ar otru. Par testamentu jeb mantojuma tiesībām sauc visas žēlastības bagātības, kas cilvēkiem šādi nopelnītas, – grēku piedošanu, mūžīgo taisnību, mieru ar Dievu, dievbērnību, Svētā Gara iemājošanu, svētdarīšanas spēku, uzvaru pār visiem garīgajiem ienaidniekiem utt.

Arī Vēstulē ebrejiem 13:20 pieminēts mūžīgais testaments. “Bet es saku to: Dieva jau sen spēkā nākušo gribas izpausmi [Ābrahāma derību] neatceļ bauslība, kas dota četri simti trīsdesmit gadus vēlāk. Tā nevar iznīcināt apsolījumu” (Gal. 3:17). Mantojums bija spēkā gan pirms, gan pēc iedibinātāja nāves, un drošas pārliecības labad šis mantojums ir ticis Dieva atzīts jau pirms pasaules iesākuma.

Tādēļ šo Dieva derību ar Ādamu un Kristu nedrīkst sajaukt ar to, ko parasti sauc par veco un jauno derību jeb testamentu. Proti, ar veco derību ir domāta īpašā, simboliskā un sagatavojošā bauslības namturība, kas Dievam pastāvēja ar Viņa tautu pirms Kristus dzimšanas. Ar jauno derību ir domāta žēlastības namturība, kas iesākās ar Kristus nākšanu un pabeigto izpirkšanas darbu. Šo laiku un namturību pats Kristus salīdzināja ar laulībām, kas iesākas ar Līgavaiņa ierašanos, kas bijis sen gaidīts.

Tādējādi mūžīgā Kristus derība bija tā pati gan vecās, gan jaunās derības laikā. Pēc grēkākrišanas Ādamam un Ievai tika pasludināta tā pati žēlastības derība, kas mums, proti, ka sievas dzimums samīs čūskas galvu. Ābrahāms tika attaisnots ticībā tāpat kā mēs. Līdz ar to Ābrahāma ticība un attaisnošana Svētajos Rakstos bieži tiek likta mums par piemēru. Ābrahāms ticēja Dievam par Kristus apsolījumu, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību (Rom. 4:3). Un arī Dāvidam bija tā pati ticība: svētīgs ir cilvēks, kam Tas Kungs pieskaita taisnību bez darbiem (Rom. 4:6).