05.04.Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai, 4.maijs 

Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, es paļaujos uz Viņa vārdu. (Ps. 130:5)

Ir tādi ļaudis, kuri grib norādīt Dievam ceļu un mērķi, noteikt Viņam laikus un robežas, paši izteikt priekšlikumus, kā Dievam vajadzētu viņiem palīdzēt. Un ja nu tā nenotiek, tad viņi krīt izmisumā vai meklē palīdzību citur. Viņi negaida uz To Kungu, – jo viņiem liekas, ka Dievam vajadzētu gaidīt uz viņiem, būt gatavam palīdzēt tieši tā, kā viņi to iztēlojušies.Turpretī tie, kuri gaida uz To Kungu, lūdz pēc Viņa žēlastības, atstādami Dieva ziņā to, kad, kur un kādā veidā Viņš tiem palīdzēs. Šādi ļaudis neapšauba Dieva palīdzību, nesauc to kādā pašizdomātā vārdā, bet ļauj Dievam to saukt vārdā un arī vilcināties, cik ilgi vien Viņam labpatiks. Bet, kas Dieva palīdzībai dod savu vārdu, tas to nesaņems; jo tāds nepieņem Dieva prātu un padomu un nespēj paciest Viņa vilcināšanos.