Zenta Mauriņa. Latvietis un darbs 

Latvietim zeme ir svēta,

gandrīz vai svētāka nekā debess.

Sēklu sējot vienojas

Dievs un cilvēks.

* * *

Ja daiļums ir pirmais būtiskais elements latviešu pasaules uzskatā, tad otrs ir darbs.

* * *

Cilvēks nav akmens, kas, guļot ceļmalā, pats sevi piepilda, cilvēks ir un top, aug un nobriest mijiedarbibā ar līdzcilvēku, ar darbu, ar Dievu, jo visa dzīvā dzīvība ir kustība, enerģija, kas dzen visu kosmu, dzen arī mūs. Tikko pārtrūkst saites starp “es” un “tu”, tikko pamirst veidošanās griba, cilvēks nonīkst, aiziet bojā. Kamēr cilvēks darbojas, viņa vientulībā nav nāvētāju “dīgļu”.

* * *

Jo grūtāks darbs, ar jo lielāku prieku jāķeras pie tā. Prieks par veikto kliedē nogurumu.

Darba lietas ir cienījamas lietas. Darbu nevar sākt, kad grib, un pamest, kad tīk.

Annas Brigaderes attieksme pret darbu māca pazemību un pieticību. Nevajag uzstādīt pārāk augstus mērķus, arī mazi darbi ir vajadzīgi, un taisni viņi ikdienas dzīvē ir jāizsauļo iekšējā līksmē. Dzīvojot mēnešiem ilgi Annas Brigaderes celtā pasaulē, kurā ieved trīs vārti – Dievs, Daba, Darbs -, es guvu atziņu: katrs uzspiests darbs pazemo, katrs pašgribēts paaugstina.

* * *

Ir cilvēki, kuriem garīgā bariba ir tikpat nepieciešama kā malkas cirtējam jūsu pagalmā krietns speķa gabals. Bez piemērotas barības darbs nav veicams ne fiziskā, ne garigā plāksnē.

* * *

Darbā izpaužas vislielākais tikums, un tikumu ved sakarā ar to, kas tīkams, tātad estētisko. Šeit slēpjas dziļa doma, ka darbs – ētiski visaugstākā vērtība – ir tas, kas dailina cilvēku. Darbam skarba roka, bet šķīstītāja spēks.

* * *

Attieksmē pret darbu izpaužas latviešu īpatnība. Jau tautas dziesmās visvairāk slavētais tikums ir strādīgums. Tikai tam, kas strādā, palīdz Dievs. Vairāk par meitas augumiņu un daiļumu cienī viņas darbu. Visās tautās atradīsim pamācīgus sakāmvārdus un pasakas par to, ka čaklums augstāk vērtējams par skaistumu, bet nekur darbs un dzīve, darbs un daiļums nesaskaras tik cieši kā pie mums. Zīmīgi, ka latvietis prasa ne tikai darbu, bet daiļu darbu. Bāliņš meklē līgavu “daiļa darba darītāju”. Bitītes apraud veco dravnieku, jo jaunais “skabargainu druvu taisa”. Latvietim nav plaisas starp labo un daiļo.

* * *

Medus un vasks – darbs un dievkalpojums, paļāvība Radītājam un viņa mūžīgajai gaismai. Kā bites, neredzamas rokas vadītas, kā priekš tūkstoš gadiem, tā šodien, pēc mums nezināmiem likumiem, nerimtīgā steigā darina savas arhitektoniski pabeigtās šūnas, tāpat zemnieks veido savu sētu.

Darbs ir pakārtošanās kosmiskajai likumībai.

* * *

Iecere ir zemē iemesta sēkla, reizēm tā uzdīgst ātri un izaug par varenu stādu. No mazās saulespuķu sēkliņas nedaudzās nedēļās rodas varena puķe, spilgtās krāsās, salda medus devēja, kameņu un putnu dāsna aicinātāja, nenogurstoša saules meklētāja. Bet ozola zī1ei ilgi jāguļ zemē, un ne jau no katras izaug koks.

* * *

Cilvēks top labāks, kad viņš var darīt to, ko viņš grib.

* * *

Nieks nedara ne nieka.

* * *

Minēšu vēl līdzekli, kas vienādi glābj no grūtsirdības kā ikdienišķo, tā arī izcilo cilvēku. Un tas ir darbs.

* * *

Varbūt vispār cilvēks nedrīkstētu izsamist, kamēr zina, kaut kur it kāds, kas viņu gaida, kam viņa klātiene vajadzīga, un varbūt arī gaidītājs ir cietējs, varbūt vēl lielāks cietējs nekā tas, ko dzīves nasta novedusi grūtsirdības purvā. Un tad – radītājs darbs, kas dzīvo ilgāk nekā pats radītājs un ilgāk nekā tauta, kurai viņš pieder.

Ne tikai produktīvais darbs ir sāpju remdinātājs, katra nodarbība, sīkā, mazā, pazemīgā, ceļ valni pret grūtsirdības plūdiem.

Darbs neļauj ieurbties sāpēs. Darbs ir laika iznīcinātājs, kas ciešanās šķiet apstājies. Darbs kā mazs zvēriņš aprij laiku: jo intensīvāk strādājam, jo ātrāk aizrit laiks, mūs aiznesdams savā plūdumā.

* * *

Jo klusāk kādu darbu darām, jo lielāka cerība to sekmīgāk paveikt.

* * *

Posts primitivizē cilvēku. Kad nedēļas un pat mēneši jādzīvo mežā, lielceļa malā, auto garāžās, tad dvēselei un miesai tiek nolaupīti dārgākie tērpi, tad izzūd smalkie tikumi: draudzība, pateicība, uzupurēšanās, smalkjūtība, visi tie tikumi, kas kultūras cilvēku atšķir no mežoņa. Posta saēstais cilvēks vairs neaiziet pie cilvēka, lai viņam aiznestu kādu ziedu vai labu vārdu, bet steidzas turp, kur var dabūt biezāku riecienu maizes. Draugs vairs necenšas apsveikt draugu svētku dienā, bet stāv sargpostenī pie sveša cilvēka, kas viņa tukšo bļodu varētu piepildīt. Posts cilvēku piespiež būt viltīgam, tas viņā iesēj izmantošanas kāri un par devīzi padara divus īsus, krampjainus vārdus: kampt un grābt. Posts iznīcina daiļuma prasības. Paēst var no maizes, kas uzlikta uz šķīvja, kā arī no tās, kas nomesta uz grīdas, bet cilvēka sirds saslejas pret to; kamēr tā vesela, tā kliedz pēc daiļuma. Cilvēks nedzīvo tikai sevī, bet ģimenē un vēl vairāk darbā. Viņš elpo kopā ar zemi, kurā viņš ir izaudzis. Un gluži neapzinīgi viņš ieslēdzas pienākumos, kārtības likumos, kas viņam jaievēro nevis aiz cēluma vai ideālisma, bet aiz pašuzturēšanās dziņas. Godīgā izturēšanās vairo viņa cieņu sabiedrībā, palīdz iegūt augstākus amatus, lielākas algas, plašāku ietekmi.

* * *

Vārda dzīvot sinonīms ir “izturēt”. Nekurnot izturēt sāpēs un slimībās, nebrīvībā, trūkumā, pamestībā un atstātībā. Fizisko un psihisko ciešanu virknē, tik garā, ka neviens filozofs to vēl nav iespējis pārredzēt un jēdzināt, visbezjēdzīgākās ir tās, kas rodas, velti meklējot darbu. Ja Dievs būtu paredzējis viņa pasaules radīto gaitu, viņa lāsts nebūtu skanējis: un sviedros tev bus savu maizi ēst – pašpelnīta maize, kaut arī sviedros nopelnīta visām un sevišķi latviešu smaganām liekas garda, – bet: un vaiga sviedros tu velti meklēsi darbu. Katrs vāciņš der kādam traukam, bet darba neatradējs ir zemāk noniecināts par viszemāko lietu. Ne jau katrs darbs paceļ darītāju un piešķir cilvēkam nepieciešamo pašcieņu, bet viņa spējām piemērotais darbs, tāds, kurā viņš var ielikt pēc iespējas vairāk no viņā dusošām iespējamībām. Tā ir kultūras jēga. Darbā, kas prasa visus darītāja spēkus, darītājs kļūst par guvēju, strādnieks – par valdnieku, cilvēks – par Dievu.

* * *

Vientulība ir liela, bet atbildības izjūta vēl lielāka. Un ja īpatnis to saprot, tad vientulība gūst savu jēgu. Īpatni neglābj ne Dievs, ne daba, ne draugs, ne sieviete, bet tikai darbs, kas mūžīgāks par pašu darītāju.

* * *

Darbā cilvēkam jāsaskaras ar vistālākiem apvāršņiem, mazais darbs ir jāiestīgo cilvēces lielajā darbā; tā visgaišākā cīņa, kas ved uz sauli.

* * *

Vispirms kāda lieta jāiecer un tikai tad tā var realizēties: sapņi rada īstenību. Neviena lieta, nekas nav radies īstenībā, ja to iepriekš nav izsapņojis, izdomājis, sadzejojis dzīvā cilvēka gars un sirds. Domājot par latviešu garīgumu, mani vienmēr aizkustina kāds notikums zemnieku dzīvē: kāds saimnieks Vecpiebalgā, vienā no mūsu materiālistiskākajiem novadiem, 1877. gadā, kad brīva Latvija eksistēja tikai pārdrošu dzejnieku sapņos, testamentā atstājis 20000 zelta rubļu latviešu universitātei!

* * *

Tuva cilvēka nāve uzliek mums augstus pienākumus. Turpinot viņa aizsākto darbu, viņš dzīvo mūsos.

* * *

Latvietis kopš aizvēsturiskajiem laikiem pieder pie arāju tautas, ar zemi jūtas tuvāk saistīts nekā ar cilvēkiem. Kamēr viņš kopā ar zemi, ar savu zemi, viņš nepazīst melno izmisumu un stindzinātāju vientulību.

Latvietis nav iekarotājs, viņš ieročus lieto tikai, ja jāaizstāv pret ienaidnieku tēvu zeme, un tādās reizēs viņš kļūst nikns un ciets.

Latviešu dvēsele nav mūsu personīgais īpašums, ar kuru var rīkoties pēc patikas. Tā mūsu senču mantojums, to esam saņēmuši no tiem, kas sacerējuši “Ej, saulīte, drīz pie Dieva”, “Uguni un nakti”, “Indrānus”, tā mums uzticēta glabāšanai, lai mēs to nodotu tālāk tiem, kas nāks pēc mums. Ja kāds mums uzticējis nieka gredzenu, lai mēs to paturētu, kamēr rodas iespēja to nodod īstenajam mantiniekam, un mēs nepildām šo morālo pienākumu, bet rotaslietu nometam ceļa putekļos, to atstājam zaglīgiem garāmgājējiem, un mūsu rīcība kvalificējama kā nekrietna un vulgāra. Bet vai mēs visi nevalkājam neredzamu gredzenu pirkstā? Es skatos uz savu roku: dimants – tautas asara, ietverta platīnā – spītīgā izturībā. Ja tie, kas pirms mums valkājuši šo gredzenu, to nevīžīgi būtu nometuši, tad mūsu nemaz nebūtu.

Svarīgi atbrīvoties no ilūzijām un bērnišķīgiem sapņiem, no pārspīlētā pašapbrīna, ar kuru mēs līdz šim tikpat kā nekā neesam panākuši. Jāskatās patiesībā vaļējām acīm. Neviens mūs negaida. Nevienam neesam vajadzīgi. Mēs esam bojāgājēji, ja paši sev neiekarosim vietu un cits citu nebalstīsim visiem spēkiem.

* * *

Es tik loti mīlu latviešu vārdu “tīrums” – ne ūdens, ne sniegs mani neizraisa tādu tīrības priekšstatu kā pavasarī dīgstošs vai arī rudenī nokopts tīrums.

* * *

Ar tautu ir tāpat kā ar atsevišķu cilvēku: katrai ir savs vienreizīgais skaistums, ir tikai jāprot atrast. Un, tāpat kā atsevišķu cilvēku sadzīvē, arī tautu sadzīvē trūkst savstarpējas uzticības un spējas apbrīnot to, kā pašam nav. Tāpat kā atsevišķiem cilvēkiem, tā arī tautām, lai augtu, ir vajadzīga garīga mijiedarbība. Kas ieslēdzas savā čaulā, tas noslēdz savu attīstību.

Tur vecās kultūras zemēs es jutu, ka pati piederu pie jaunas tautas, kas neatkārto apnīkstoši vienmuļo – mums bija, bija, bija, bet saka īso un spēcīgo, personīgas atbildības pilno vārdu: mums ir, mums būs! Un latviešu skaistākā rota, kuras spožums mirdz tālu pāri zemēm un jūrām, ir nedzēšamas gara slāpes.

* * *

Kultūras cilvēkus un tautas var sadalīt divās grupās atkarā no tā, vai viņos vairāk attīstīta tieksme pielūgt vai ari tieksme palīdzēt, vai nu noliekt galvu tā priekšā, kas ir dižāks nekā viņi paši, vai arī noliekties pie tā, kam klājas grūtāk nekā viņiem. Latviešu sirdij tuvāks pēdējais bijības veids. Mūsu tautasdziesmas pazīst bijību pret to, kas ir augstāks nekā pats cilvēks, bijību pret labo arāju, bāriņu aizstāvi, sirdsskaidrības sargātāju – balto Dieviņu, tāpat – pret likteņa licēju Laimu, pret Sauli, kuras mīļums salīdzināms vienīgi ar mātes mīļumu. Senais latvietis, paēdis, padzēris, neaizmirst Dievam godu nodot.

* * *

Ikdienas dzīvē latvietis latvieti pārprot, nosoda un pat apkaro, bet, lasot dainas un mūsu izcilāko dzejnieku darbus, mēs jaušam, ka, par spīti mūsu savrupībai un mūsu eža kažociņam, kaut kas mūsos ir kopīgs, un šis kopīgais nezūdamais īpašums mūs paglābs no bojāejas, ja mēs to sargāsim tīrās un stiprās rokās.

* * *

Miers – vissvētākais no visiem vārdiem.

* * *

Dziesma tautas dzīvē ir tas pats, kas indivīda dzīvē dvēsele. Viņi nepazīst klusuma mistērijas. Bet latviešu skaistums atklājas klusumā, un tādēļ tas ari izlejas liriskā dziesmā.

* * *

Arī mazām tautām, kā visiem šīs zemes radījumiem, ir tiesības dzīvot. Mazās tautas parasti tiek saberztas bezcerīgā cīņā ar lielajām. Kas šodien, piemēram, palicis pāri no mūsu likteņa brāļiem prūšiem? Vai arī no tik īpatnējās tautas kā baskiem Pirenejos? Neiznīcināms kā latvietis, tāds ieraksts derētu salīdzināmā tautu psihologijā. Cik spītīgi un izturīgi, neraugoties uz visu rakstura lēnīgumu, bijuši mūsu senči.

* * *

Sausi izkaltušās malkas un sīvā dūmu smarža un vēl šī vārdā nenosaucamā mierinātāja dvesma, kas rodas telpā, kur glabājas tīras, bet vecas, ar cilvēku saistītas mantas: vilnas zeķes, lietū salijusi un saulē izšuvusi villaine, vīriešu stulmju zābaki, aitādas kažoks, rupja maize, žāvēta gaļa … Tas bija tas pats dziļais, aizmūžīgais miers, kas kopš daiņu laikiem izauklējis latviešu dzejnieku, mūziķi, gleznotāju, cīnītāju kara un dzīves frontē, kas tiem devis tādu rāmu gudrību, ka tie, izgājuši vislielākajā burzmā, prot klusēt un izturēt arī bezcerīgā cīņā. Kad šie lauku klusumā izauklētie cilvēki ierunājas vienalga, vārdos, skaņās vai gleznās, – tad ap lietām izplaukst maza varavīksne. Latviešu lauku mājas ir noteikušas latviešu stilu, kura būtība ir daiļa vienkāršība. Jo skopāki ir izteiksmes līdzekļi, jo latviskāka ir dzeja. Pelēks un balts, cēluma un klusuma krāsa, ir latviešu jūras, latviešu debesu, latviešu acu, sirmo ābeļu un pašaustas vadmalas krāsa. Pelēkas un baltas ir aizmigušas lauku mājas, tik tālu prom vienas no otrām, ka ne dūmeņi ar saviem dūmiem, ne sievas ar savām tenkām nevar apmainīties. Šo krāsu jēgu vislabāk saprot tas, kas ziemas dienā piebrauc dziļi aizsnigušām mājām vai arī pavasari vēro, kā pelēkās mājas ar lielo jumtu slīgst ābeļu un ievu ziedos un vecais saimnieks pelēkos svārkos iziet apraudzīt, vai garajā ziemā bites nav izsalušas.

* * *

Nav izredzētu nāciju, augstākas un zemākas rases, bet tikai garīgi pārāki, dvēseliski izsmalcinātāki un garīgi neattīstīti, truli cilvēki. Kā ir patiesa un viltota mīlestība, tāpat ir ari patiess un viltots patriotisms.

* * *

Baltam kļūt nozīmē kļūt atpestītam, kļūt skaidram, daiļam un labam reizē, jo vienīgi latviešu valodā vārds “balts” sevi sintezē aistētiskas un ētiskas vērtības.

Grūti būs kādā citā valodā atrast tik daudz sinonīmu vārdam “daiļš”. Kas ielīksmo aci, to latvietis sauc gan par skaistu, greznu, krāšņu, glītu, raženu, košu.

* * *

Dieva svētība nolaižas tikai pār tām mājām, kas dzīvo, kā tēvutēvi dzīvojuši.