Zenta Mauriņa. Kultūra 

Kultūra ir lielas prasības pret cilvēkiem, apkārtni un galvenām kārtām pret sevi pašu. Kulturālais cilvēks ir daudzprasīgs arī pret lietām, bet cik lielā mērā viņš pēdējās prot izdaiļināt, vairot, apbrīnot un saudzēt, tikpat lielā mērā saglabā neatkarību pret tām. Viņš pats savās rokās tur dzīves svarus: vienā kausā ir lielas prasības, otrā – spēja atteikties. Kas šo visgrūtāko mākslu nav piesavinājies, mūžam būs mežonis, histēriķis vai arī pipara graudam līdzīgs mizantrops un dzīves noliedzējs.

* * *

Kā mazi, tā lieli cilvēki reizēm spriež aplami, tikai ar to starpību, ka lielie nebaidās savus maldus ieskatīt un pret tiem cīnīties, mazie turpretim tik cieši iekožas savos, maldos, ka nespēj pacelt acis pret sauli un zvaigznēm.

* * *

Caurmēra cilvēks, vienalga, izglītots vai neizglītots, ir plēsīgs zvērs, ja tikai viņam pietiekami daudz spēka un varas, un, ja viņam tās nav, – negants knislis. Bet starp izglītotiem un neizglītotiem gan pilsētā, gan laukos dzīvo izņēmumi – svētdienas garā darbdienu virknē. Kam spēks izturēt sešas darbdienas un kas klusi saliktām rokām, ikdienas kņadas nekurlinātām ausīm prot sagaidīt svētvakaru, tas dzirdēs zvanus cilvēka sirdī, brīnišķīgākus par baltās baznīcas zvaniem.

* * *

Ja katrs kultūras cilvēks pazīst bijību, tad tās dzelmi – dižgari. Radīt spēj tikai tas, kas sevi saglabā lielu izbrīnu, kas iziet pasaulē, kā Ādams izgāja Paradīzes dārzā, katru lietu ieraudzīdams pirmo reizi un tai dodams nosaukumu. Ar trulu zīmuli jūs nespējat rakstīt, ar notrulinātu garu vēl mazāk. Radīt var, ja dvēseli pilda svētais izbrīns par lietām un parādībām, kas pirms mums redzētas un aprakstītas neskaitāmas reizes. Un svētais izbrīns jau ir tikai cits vārds bijībai, ko vienādi var iedvest kā smilšu grauds, tā zvaigzne, tā bērniņš šūpulī, tā Devītās simfonijas radītājs.

* * *

Latvietis, kas, bērns būdams, ilgus gadus strādā gana darbu, kur ar lopiem un kokiem var sarunāties tikai bez vārdiem, latvietis viensētnieks grūti atbrīvojas no savas savrupīgas čaulas, grūti latvietis iegūst gara rotaļību balsī un atbalsī. Mūsu vidusskolnieki tikai reti aug ģimenēs, lauku vecāki savus bērnus nodod pilsētas skolās, kur bērni dzīvo kādā lētā istabiņā, paši ar sevi tikdami vai ari netikdami galā. Pat mūsu universitātes semināros, kā arī studentu literāros vakaros, dzejnieku un citu mākslinieku sanāksmēs ļoti reti koši aužas sarunas paklājs. Parasti ir tā: viens runā, pārvaldīdams vai ari nepārvaldīdams pārējo sabiedrību, pārējie klausās vai arī dara tā, it kā klausītos, vai arī atklāti pavīpsnā par runātāju. Ka doma staigā no viena uz otru, pati sevī augdama, sevi slīpēdama, tas mūsu vēl jaunajā kultūras dzīvē notiek ārkārtīgi reti. Kurš katrs no mums vieglāk atradis kādu cilvēku, kas viņam aizdos 10 latu, nekā tādu, kas uzklausītu viņa domas, tās papildinādams ar savējām, tās padziļinādams savā saprašanā.

Labas sarunas stils, tāpat kā laba eseja, liecina par tautas briedumu un arī par to, ka kultūras līmenis jau sasniedzis zināmu augstuma pakāpi.

* * *

Labs darbs ir gaisma, ko nevar noslēpt. Tumsa vienmēr cīnījusies pret gaismu, tumsas vienmēr ir bijis vairāk, bet tomēr – gaisma vienmēr bijusi tā, kas uzvarējusi.

Katru rītu lec jauna saule, un katrā laikmetā piedzimst tādi cilvēki, kas gādā par to, lai neiznīktu ticība cilvēkam.

* * *

Cilvēki bez fantāzijas pielīdzināmi nepabeigtai mājai, kuras logi un durvis aiznagloti dēļiem: neviens šajā mājā nevar ieiet, un arī debesu gaisma tur ne dienu, ne nakti nevar iespīdēt. Cilvēku, kam nav fantāzijas, iespaido tikai tas, ko var rokām taustīt, svērt un mērīt. Viens no iemesliem, kādēļ mūsdienu dzīve kļuvusi tik kaila kā betonēta, kokiem neapstādīta šeoseja, ir fantāzijas trūkums. Aplam domāt, ka fantāzija vajadzīga tikai māksliniekam. Zinātne un praktiskā dzīve nonīkuļo bez fantāzijas spārniem. Labam astronomam tā tāpat vajadzīga kā labam pavāram un labai šuvējai. Jau tādēļ vien, ka dzīvniekam fantāzijas nemaz nav, tas nespēj pārdzīvot līdzjūtību. Varbūt varētu pat teikt, ka cilvēks ir ar fantāziju apbalvota būtne.

* * *

Taisnība Šopenhaueram, kurš salīdzina cilvēku bez fantāzijas ar gliemezi jūrā, kas iesūcies vienā vietā un pārtiek no tā, ko nejaušais vilnis viņam atnes. Bet cilvēks ar fantāziju ir kā putns, kas var aizlaisties uz kurieni grib un pats sev sameklēt, ko grib. Varbūt mūsu dienās pasaule tādēļ palikusi tik nabaga, ka cilvēkos mirusi fantāzija. Kā miesai ir nepieciešami vitamīni, lai tā nenovīstu, tā garam – fantāzija.

* * *

Vienīgi taisnīgais spriedējs ir – Laiks, tikpat taisnīgs, cik nežēlīgs. Kaut kultūras vēsturē nav izdevies uzstādīt absolūti patiesus likumus, viens tomēr ir skaidrs: liels darbs, tikko radies, tūdaļ neuzvar. Vēsture ir pilna pamācīgiem piemēriem: sējēji kultūras laukā nav pļāvēji, nav ražas ievācēji. Studējot kultūras vēsturi, mēs, no vienas puses, kļūstam optimisti, jo pēc visām šausmām, pēc visām katastrofām, pēc visām bojāejām galu galā uzvar atkal gaisma. Bet, pētījot notikumu sakarus, iemeslus un sekas, vērojot cilvēku darbību gadu simteņos, pētnieks kļūst arī pesimists: cilvēks nekā nav mācījies klāt. Bezdelīga savu ligzdu vij gluži tādu, kādu viņa to vijusi priekš daudz tūkstoš gadiem, tikpat rūpīgu un skaistu, un meža balodis taisa savu mājokli tikpat nevīžīgu un nekārtīgu kā pirmajā radīšanas dienā. Vai cilvēks tiešām ne ar ko neatšķiras no dzīvnieka? Vai ētiskā ziņā viņš nekā nav mācījies klāt? Viņa prāts ir kļuvis izveicīgāks, viņa kombinētāja spējas pieaugušas, bet viņa gars tikpat kļūdīgs savos spriedumos, viņa iekšējā acs tikpat akla, viņa sirds tikpat netaisna.

* * *

Garīgais pārākums, ja tas saistīts ar fizisko atkarību no mazvērtīgiem cilvēkiem, sagādā visļaunākos spīdzināšanas veidus.

* * *

Pret muļķību pat dievi cīnās velti – to zināja jau senie grieķi un romieši. Diemžēl nevar apgalvot, ka pēc divi tūkstošiem gadu mēs šai cīņā būtu uzvarējuši.

* * *

Saprāts ir veselība, neprāts – slimība. Arī muļķība un brutalitāte ir slimības.

Par nesavaldīgo cilvēku saka, ka viņš par savu rīcību nevar atbildēt, bet vēl nav izdevies novilkt robežu starp nevarēt un negribēt. “Tev piedots tiks, ja nevarēji, bet mūžam ne, ja negribēji.”

Saprāts cilvēces vēsturē nav radījis nelaimi; inkvizīciju un raganu dedzināšanu neatcēla baznīca, bet gan 18. gadsimta racionālisti. Bet, ja saprāts rīkojas viens, bez jūtām, dzīvē iestājas kailsals.

Ja dzīvība ir koks, tad saprāts ir zari, bet ziedi – gan tukšie, gan tie, kas nes augļus, ir jūtas.

* * *

Mūsu laikmetā, kur atkal reiz notiek kultūras un barbarisma divkauja, der atcerēties, kas īsteni ir kultūras cilvēks.

Vispirms kulturāls cilvēks ir tas, kas bez kļūdām runā savu mātes valodu un, ja vajadzīgs, iemācās svešvalodu, ja arī ne runāt un rakstīt, tad ar sirdi saprast.

Otrkārt, kulturāls ir nevis tas, kas svešumā visu redzēto aizgrābtīgi apbrīno un piesavinās, arī ne tas, kas uzpūtīgi un paštaisni visu noraida, bet tas, kas uzmanīgi vēro, salīdzina, vērtē un beidzot paņem tikai to, kas viņa paša un viņa tautas īpatnību kāpina, šķīstī, papildina un tvirtina.

Kulturālais cilvēks no citiem pieņem tikai tik daudz, cik spēj pretim dot, un par saņemto izjūt dziļu pateicību.

Palicis vienatnē, viņš izturas, it kā atrastos izsmalcinātā sabiedrībā. Viņa veļa ir baltāka un dārgāka nekā visiem ļaudīm redzamais tērps.

Kulturālais cilvēks neizkauc savas sāpes kā sabraukts suns, bet lūko rast remdinājumu garīgā augstsprieguma radītājā darbā, kopības apziņā ar likteņa grūdieniem.

Pašsavaldīšanās ir kulturāla cilvēka augstākais tikums.

* * *

Ja cilvēks pats sevī nav bagāts un stiprs, tad posta laikā viņš neticami ātri izvirst un dara tikai to, kas viņam egoistīgi atmaksājas. Tīri baigi kļūst vērojot, ka pie daudziem, pārāk daudziem pašcieņa, bijība, pašaizliedzība bija tikai aiz aplēses valkāti tērpi. Netīkami raudzīties nekārtīgi un nepilnīgi apģērbtā cilvēkā, bet vēl netīkamāks par miesas kailumu ir dvēseles kailums. Kā ļoti reti ir cilvēki, kas ari kaili ir skaisti, tā vēl retāk ir tādi, kas mūs posta dienās neatbaida ar savu dvēseles kailumu. Reizēm šis kailums – egoisms, mantkārība, tuvcilvēka nicinājums – noiet līdz cinismam. Ja tas tā, tad kā indivīda, tā arī tautas bojā eja droša.

Ir cilvēki, kas ātri pierod pie visa: pie jēlībām, rupjībām, pie trūkuma un arī pie nežēlības un cilvēka cieņas zaimojumiem. Tie ir jau agrāk minētās sausās dvēseles saglabātāji. Bet ir arī cilvēki, kas nekad nepierod pie tā, ko sirds noraida. Postā viņi dzīvo mūžīgā berzē ar esošo. Bezcerīgā cīņā viņi ātri sadilst, bet pēcnācēju apziņā viņi dzīvo kā mūžīgā daiļuma saglabātāji.

Sāpju augstākais, bet nevis bīstamākais kāpinājums ir i z m i s u m s – dvēseles

negaiss. Izmisums plosās, salauž vienu otru auglu koku, izvanda ziedošās druvas, bet dvēsele vēl cīnās, negaisam pārejot, tā atkal skaidra un stipra, smaržas un skaistuma pilna.

* * *

Ikdiena drupina mūsu spēku, vēl vairāk to dara slimības. Bet kā melnās, tā baltās dienās jāatšķir svarīgais no nesvarīgā. Katra diena, kurā neesam paplašinājuši savu apvārsni, ir velti nodzīvota.

* * *

Bijība ir ticība, ka cilvēkos un lietās iemīt dievišķs spēks un kārtība, kas visu saista un kam visiem jāpadodas.

Bijība ir smalks spēks, kas spēj klusējot godināt. Tā slēpjas izjūtā, ka mūsu saprāta spēkiem, lai tie būtu diez cik smalki izslīpēti, novilktas robežas: dzīves, nāves un mīlestības noslēpums glabājas dzīlē, līdz kurai vēl neviens nav ieniris.

Dzīvnieks pazīst bailes, vienīgi cilvēks bijību. Bailēs dzīvnieks trīc soda priekšā, bijībā cilvēks aiztur elpu apbrīnā. Dabiskajam, primitīvajam, dzīvniekam līdzīgajam cilvēkam jebkura vara, pazīstama un nepazīstama, iedveš bailes, no kurām viņš lūko atkratīties, bet bijības pārdzīvojumā kulturālais cilvēks pateicīgi jauš vienīgi viņam pieejamas bagātības. Bailēs slēpjas egoisms, bijība ir sociāla izjūta, vērsta pret otru individu.

Kas pazīst bijību, zina, ka skaistākās lietas par naudu nav pērkamas un dziļākās – vārdos nav izsakāmas. Bijības noskaņojums ir svinīgi līksma nopietnība. Simbolistiski bijība izteicas galvas noliekšanā, bijības pretstats – plecu paraustīšanā vai ari roku sabāšanā bikšu kabatās.

Bijība jāšķir no respekta. Respektu iedveš autoritātes un likums, bijību – izauklē sirds.

Ar pavēlēm to nevar panākt, tāpat kā nevienam nevar pavēlēt mīlēt.

Bijības būtība – godāt un saudzēt ne tikai to, kas derīgs, ne tikai to, no kā mums nāk praktisks labums. Kur godā tikai to, kas ir derīgs, – brūk kultūra.

* * *

“Kamēr mēs esam jauni, jācenšas būt kopā ar cilvēkiem, kas var vairāk nekā mēs. Jūs te esat nodibinājuši savu valsti un esat lepni uz to, un kā tas lai ari būtu savādāk? Bet tava vieta ir citur.”

“Kur tas būtu?”

Viņš vilcinājās kādu bridi, tad teica saudzīgi: “Pasaulē, kur neskatās uz to, vai tu brauc ratiņos, vai ari skrien kājām, pasaulē, kur visaugstāk vērtē gara spējas, tu vienmēr sev iekarosi darbības lauku. Ja tu nākotnē kļūsi par to cilvēku, ko tagad garā redzu, tad tu šai šaurajā pasaulītē nosmaksi. Var jau, vijoli turot rokā, spēlēt tikai uz G stīgas, bet kādēļ lai nespēlē uz visām četrām stīgām?”

* * *