Zenta Mauriņa. Dzintargraudi 5 

Dvēseles divkosība kopš laika gala man likusies kā briesmīgākais ķēmīgums. Kā iespējams, ka viens un tas pats cilvēks var būt bestiāls un godīgs? Pieņemsim, ka šodien atklātības dzīvē visi slepkavas ir iznīcināti, bet kas ir darīts, lai noziedzīgās idejas, kas daudz bīstamākas nekā noziedzīga roka, tiktu izdeldētas un cilvēku sirdis tiktu iedzīvināts evaņģēlijs? Nevis noziegumu izdarītājs ir galvenais vaininieks, bet gan ideju izsējējs. Sākumā bija doma, doma tapa par vārdu, un vārds pārvērtās bendes cirvi.

* * *

No atteikšanās akmeņiem nav iespējams uzbūvēt tiltu uz tuvcilvēkiem.

* * *

Vai tiešām cilvēks nekam tik labprāt nenotic kā ļaunām valodām par savu tuvāko? Tās nejauši kaut kur dzirdējis, viņš labprāt atkārto saprasto un pārprasto, pievienodams vēl savu porciju rauga. Pietiek laikrakstā vai kaut kur citur publiskā vietā izteikt negatīvu spriedumu, un jau to visur dzird pieminam, gan smejoties, gan liekulīgi skumstot. Nevienam neiekrīt prātā ļauno valodu čūskai uzmīt uz galvas, to iznīcināt vai ari pārliecināties, cik tur patiesības. Cik labprāt atkārto ļauno vārdu, tik nelabprāt labo. Dzirdētai uzslavai paiet garām, to nepamana, to aizmirst, apšauba, apdrupina, apgrauž. Šai parādībai dziļi psiholoģisks iemesls: ļauns darbs un ļauna slava sīkbūtēm atvieglo dzīvi, stiprina viņu varizejisko paštaisnīgumu.

* * *

Neapmētāsim cits citu ar ļaunu vārdu dadžiem, dāvāsim tās dāvanas, kas nemaksā naudu, bet kuras nopirkt nevar un kas sirgstošajai sirdij sagādā lielāko veldzi: liepu lapas laipnību.

* * *

Nav tieša ceļa ne uz puķes, ne zvaigznes dzīvi, tāpat kā uz cilvēka dvēseli. Nojaust, uzminēt, novērot dažas ārējas zīmes, tas ir viss, ko mēs varam.

* * *

Jāatrod līdzsvars starp veselīgu pašapziņu un cēlu rimtību. Pārāk liela pašapziņa noved pašdievināšanā, paštaisnīgumā, despotismā un lieluma mānijāi pašapziņas trūkums turpretī attīsta vienu no kaitīgākajiem baciļiem – mazvērtības izjūtu, kas vairāk cilvēku aizdzinusi bojā nekā tbc vai anēmija.

* * *

Daudzi cilvēki pārtiek nevis no patiesības, bet no tuvcilvēku spriedumiem, tie viņus dara laimīgus un nelaimīgus, bet nekas pasaulē nav tik maldīgs, nepastāvīgs un nepatstāvīgs, tik aplams un nedibināts kā ļaužu valodas. Pilnīgu neatkarību no ļaužu spriedumiem sasnieguši tikai svētie un viedie un ari tie tikai laimīgākajos dzīves posmos. Kad Sokratam kāds reiz iespēra ar kāju un viņa skolnieki brīnījās, kādēļ viņš neaizstāvas, viņš atbildēja: “Ja ēzelis man būtu iespēris, vai es tādēļ viņu iesūdzētu?” Citu reizi, kad skolnieki viņu jautāja, vai neapzinīgo atēniešu zaimi viņu nesāpinot, viņš teica: “Nē, jo, ko tie saka, tas nezīmējas uz mani.” Tas tiešām tā: ja kāds mani nosauc par ākstu un šis izteiciens mani apvaino, es esmu āksts. Teorētiski visi viedie nonākuši pie šis atziņas, bet dzīvē to piepildīt tikai reti kam izdevies.

* * *

“Jā, vispirms bija radīts Adams un tad tikai Ieva,” ironiski piezīmēja Albatross. “Bet īstenībā nedrīkstētu piemirst, un tas būtu augstākā mērā zinātniski, jo Dieva roka jau vairāk bija ievingrinājusies, kad Viņš radīja sievieti; un tādēļ sievietei, kā radības smalkākam mākslas darbam, visās vietās un lietās būtu ierādāma pirmā vieta.”

* * *

Nevaru saprast, kā tas notiek, ka cilvēks, kas ilgi turpat bijis, pēkšņi iznirst no neziņas tumsas un mūs pavada kādu ceļa gabalu, ko vieni nespētu staigāt. Vai palīdzību sūta eņgelis vai mīļš aizgājējs, kas sadzirdējis mūsu nogurušās sirds saucienu?

* * *

Tikpat patiesa kā tas, ka cilvēku attiecības nav ne pilnīgas, ne mūžīgas, ir ari otra atziņa: cilvēka sirds grib, lai tās būtu pilnīgas un mūžīgas.

* * *

Prāts zina iespējamā robežas, bet sirds grib neiespējamo, un tādēļ visintensīvākā divtulības kamermūzika izskan minorā.

* * *

Vislielākās sāpes cilvēkam uzliek nevis Dievs vai liktenis, nevis slimība vai nabadzība, bet vislielākās sāpes cilvēks izdara cilvēkam. Šis sāpju jūras neviens nav pratis izsmelt, un ari vārdu tām vēl neviens nav devis. Šai sāpju jūrā reizēm noslīkst spēcīgi peldētāji, pazūd neziņas dzīlē un neatgriežas vairs darba krastā. Cilvēks ilgojas cilvēka tuvuma, bet, jo tuvāk cilvēks pieiet cilvēkam, jo vairāk viņš to spēj sāpināt. Divcilvēku tuvums ir skurbīgi smaržīga, noslēpumaina puķe ar lieliem, indīgiem ērkšķiem, un laikam nevienam vēl nav izdevies šo puķi noplūkt, neievainojot roku.

* * *

Ūdens ainava – vienalga, ezers upe vai jūra – skaidro un atvieglo. Ikdienas nesamie smagie baļķi peld un nes mūs.

Mūsu laika negals – neapmierinātība – varbūt izskaidrojams ar to, ka nav iespējas un vēles laiku pa laikam iegriezties klusuma joslā – pārvērsties augošā kokā. Viens no iemesliem, kādēļ mūslaiku bērni grūti audzināmi: modernajos dzīvokļos nav neviena noslēpumaina kaktiņa, neviena pagraba, neviena apburta dārza, kur mazajam cilvēkam paslēpties un kā puķei vai kociņam sevī augt.

Svešu cilvēku sabiedrībā, kuri savas mēles nepārtraukti kustina aplamā pārliecībā, ka tādā veidā atradis ceļu uz tuvcilvēku, klusums tiek nogalināts un radīta garlaicības inde.

Sievietes, papēžiem skaļi klaudzinot, žvadzinot rokassprādzēm, cer ar trokšņiem aizbaidīt garlaicību, nīgrumu un mazvērtības izjūtu.

Vīrieši, kas runā nevajadzīgi skaļi, nav varējuši iekarot sev iecerēto stāvokli. Jau skolā bērniem vajadzētu mācīt, ka kliegt ir tikpat nepieklājīgi kā spļaut.

Klusums salasa izkaisītos spēkus, atver vārtus uz lietu būtību. Klusumā mēs saplūstam kā ar savu patību, tā ari ar dievišķajiem spēkiem mūsos un pār mums. Divsaruna ar iemīļoto “tu”, ar grāmatu, ar mūziku iespējama tikai klusumā, koncentrācijā, atšķirtībā. Mūsu iekšējā un ārējā pasaulē tik daudz trokšņu, ka arvien vairāk zūd spēja klausīties klusumā – un ne tikai klusumā, bet ari smalkās skaņu atēnās. Valoda atšķir: ieklausīties, paklausīties, uzklausīt, saklausīt, bet sadzīvē mēs to reti darām. Lai sarunas partneri saprastu, klusuma jūrā jānogremdē paša “es”, gruzdošās rūpes un mokošais nemiers, klīrība un valdkārība. Kas starp teiktiem vārdiem nesadzird ari nepateiktos, nespēj būt draugs.

* * *

Cilvēks par sevi nav nekas, – viņš aug tikai attieksmē pret līdzcilvēku. Neviens nav Es. Katrs ir Mēs. Tu un Es. Raidītājs un uztvērējs.