Zenta Mauriņa. Dzintargraudi 3 

Nav glītu un neglītu seju, ir tikai izteiksmīgas un tukšas sejas, dzīvniecisks ģīmis iedveš baigumu, bet seja, kurā spulgo Dieva domas, aplaimo. Cilvēciskais skaistums slēpjas dvēseles izpausmē. Tā saucamajos neglītajos cilvēkos esmu lasījusi kā aizrautīgā grāmatā, un tā saucamie glītie, gludie ģīmji mani ir garlaikojuši kā tūkstoš eksemplāros iespiestas apsveikuma kartiņas. Nerunājot kādas tautas valodu, var viņu sejās nojaust iekšējo biogrāfiju, viņu prieku un ciešanu stāstu, ja dvēseles izkārtni atburto mīlošām acīm.

* * *

CiIvēkā individuaIitāte rada viņa prieka iespējas un robežas. Jo primitīvāks ciIvēks, jo mazāk viņam fantāzijas, jo niecīgāki viņa prieka avoti: jutekļu bauda, labs ēdiens, netraucēts miers. Jo kulturālāks kāds, jo diferencētāki un bagātāki viņa prieki, bet ari – viņa ciešanas.

* * *

Tu negribēji iegaumēt, ka par šīs zemes lietām nedrīkst pārāk priecāties un nedrīkst tām pārāk pieķerties. Mazais vārdiņš “pārāk” nav ietilpināms cilvēka dzīvē. Kas par šīs zemes lietām pārāk priecājas, tas izaudzē dzeloņus, un tie ar laiku nobeidz pašu audzētāju. Var jau priecāties, var jau pieķerties, bet tā ar mēru. Kas to prot, ir laimīgs. Kas šīs zemes lietas iemīl bez mēra, tas pats sev izkaldina izkapti, un tā nopļauj ne tikai vienu prieka puķi, bet visu prieka pļavu.

* * *

Mēs dzīvojam, lai uzvarētu, bet, kas vairs nevar smieties, tas nevar uzvarēt. Kas par savu ienaidnieku vairs nevar smieties, tas jau ir sava ienaidnieka uzvarēts, tas garīgi jau atzinis viņa pārspēku. Katra uzvara, tāpat kā katrs pametums, sākas garā; smejoties par savu ienaidnieku, es esmu viņā atradusi kādu vārīgu vietu, viņa Ahilleja papēdi, viņš, manās acis zaudējis savu varenumu, mani vairs nevar iznīcināt.

* * *

Klusuma pilna dvēsele smaida, kas savā sirdi zems, tas ņirgājas, rupjais – rēc, skeptiķis atbaida ar savu smīnu, kas ar rūsu pārklāj katru radošu darbu, bet, kad labsirdīgais smejas, tad jāsmejas līdzi, pirms vēl zinām, par ko viņš smejas.