Zenta Mauriņa. Dzintargraudi 2 

Nakts bija satumsusi. Priežu zaros uzziedēja zvaigznes. Viens otrs zvaigžņu zieds raisījās no sava kāta un krita uz zemi, bet, kur tas palika, neviens nezināja, tāpat kā nezina, kur paliek cilvēku raudātās asaras.

* * *

Prieks, par kuru es šodien gribu runāt, ir ļoti nopietna lieta, to nedrīkst sajaukt ar izpriecu vai baudu. Tas ir heroiskā cilvēka prieks, heroiskā cilvēka, kas nevairās no sāpēm, kas, nolaidies viņu vistumšākajā dzelmē, atzinis to nenovēršamību un ar iekšēju spēku pārvarējis tās. Prieks, kas sevī nenes sāpju smalkā starojuma, ir kā pienenes sēkla, ko vējš viegli izpūš, bet prieks, kas guvis satvaru, pārvarot sāpes, ir zvaigzne, kas spīd arī vistumšākajā naktī.

Prieks dara cilvēkus labus, bet ne visus, tikai cēlus raksturus. Egoistiskais priekā kļūst vēl kārīgāks un reibumā aizmirst, ka bez viņa pasaulē vēl dzīvo citi cilvēki. Egoisma ekspansija gan biežāk gadās baudā un jautrībā nekā priekā. Jautras izpriecas izklaidē cilvēku šī vārda burtiskajā nozimē, bet prieks šķīstī un atmodina cilvēku, izraisa apslēptos spēkus, modina jaunas iekšējas iespējas. Kā debesu saule atdzīvīna ģeogrāfisko ainavu, tā prieks – dvēseles ainavu. Bauda ir savtīga, prieks pašaizliedzīgs. Bauda apmierina jutekļus, prieks – sirdi. Patiesu prieku pazīst, kas spēj nogremdēties dziļākajā sirds dzīlē. Vistiešāk prieks, kā arī sāpes izpaužas mūzikā, absolūtā mākslā, kas nedod jūtu attēla, bet tieši atklāj tās. Mākslā mēs pametam mūsu es cietumu un atgriežamies universa vienībā. Tādēļ visa lielā māksla, arī traģiskā, izraisa cildenu prieku.

Vēl daži vārdi, lai skaidrāk atšķirtu prieku no baudas. Dalot baudu, mēs kļūstam nabadzīgāki, dalot prieku – bagātāki. Pieredze māca, ka grūti atrast cilvēku, kas spētu ar mums dalīties priekā, varbūt pat vēl grūtāk nekā tādu, kas līdzi pārdzīvotu mūsu sāpes. Lai līdzi dzīvotu tuvcilvēka sāpēm, dvēselei jābūt bijīgai un līdzcietīgai, lai līdzi dzīvotu priekam – iejūtīgai un brīvai no skaudības. Skaudība ir visvecākais kaitēklis cilvēka dvēseles dzivē.

* * *

Jo vairāk cilvēks pats sevī gremdējas, jo dziļāk viņš ieskata, ka Dievs ir viņa tuvumā, Dievs ir viņā pašā, jo ātrāk patiesais prieks viņā iegriežas. Gaiša doma, laba grāmata, tīra sirdsapziņa, cēls lēmums, skaidri apzināts mērķis, ko cilvēks reiz sev izrauga un kam tad uzticīgi kalpo visu mūžu – tie ir Senekas galvenie prieki.