Zenta Mauriņa. Domugraudi. Prieks 

Prieks ir izstarot un izdalīt. Izdalīt to, kas mums pieder, vienalga, vai tā būtu maize vai māja, doma vai sapnis, un zināt, ka ir kāds, kas to saņem. Visasākās sāpes jūt nevis tas, kam nav ko dot, bet tas, kas savu sirdi paņēmis rokā, iziet laužu drūzmā un neviena roka neizstiepjas viņa dāvanai pretī.

Prieku izraisa apziņa, ka mēs kādai būtnei esam nepieciešami, neaizvietojami. Tādēļ īsti reliģiozs cilvēks pazīst visdziļskanīgāko prieku – Dievam katra dvēsele neizsakāmi dārga, – nevienu viņš neaizmirst. Priekā mirst kareivis kaujas laukā, ticēdams, ka viņa dzīvība tēvijai bija nepieciešama. Tādēļ ari mīla izraisa visaugstāko prieka ekstāzi: to, ko mēs nozīmējam mīļotam cilvēkam, neviens viņam nav nozīmējis agrāk un ari nenozīmēs vēlāk. Tā rodas spēks, kas var pasauli pārveidot.

Vislielākais dzīves skaistums slēpjas cilvēku attiecībās.

*

Lietas, kas izraisa prieku, nav derīgas, bet gan vajadzīgas, allaž pat nepieciešamas. Prieks ir dzīves jēga un dzīves smagmes iznīcinātājs.

Tādēļ: Viens no lielākajiem grēkiem, ja nesniedzam cilvēkam to prieku, ko viņš gaida.

*

Varbūt cilvēks vispār tikai tik ilgi dzīvo, kamēr spēj sajust prieku.

Jo stiprāks, jo neatkarīgāks, jo dievišķīgāks cilvēka gars, jo veiksmīgāka viņa cīņa pret slimības demoralizētāju spēku.

*

Kas spītē ciešanām, tā iekšienes mājoklis ir kā telpa ar plašiem logiem: pa visiem iespīd saule, un nakti – mēness un zvaigznes. Varbūt katrs sevi nes daudzstīgaino kokli, un piepildīta ir tā dzīve, kas likusi skanēt visām stīgām, vienalga, sāpēs vai priekā. Prieka intensitāte izpērk un attaisno ciešanas.

Lielas sāpes, tāpat kā liels prieks, ir kalts mūžīgā Skulptora rokās, ar kuru viņš izveido cilvēka seju.

Nevis šopenhauerisks bezsāpju mūžs, bet intensivēta, kāpināta dzīve ir heroiskā cilvēka mērķis. No sāpēm nav jāizkaļ važas, kas mūs piekaļ grūtsirdībai, bet jāizveido marmora kāpnes, pa kurām ieejam saules templī.