Zenta Mauriņa. Dāvināšana. 

Skaistums, ko nevar tālāk dāvāt, pārvēršas smagā zelta bumbā, ko turot nolīkst rokas, un drīz vien tām nav vairs spēka celties augšup un svētīt. Un kā var dzīvot, ja dzīvi nevar vairs svētīt? Bet skaistums, ko tālāk dod, ir zelta putns, kas arvien atgriežas turp, no kurienes aizlidojis, un katru reizi atgriežoties viņa spārni mirdz spožāki, tie kļuvuši it kā lielāki.

* * *

Pieklājību katrs centīgs karjerists var iemācīties, bet laipnība ir iedzimta, tā – personības šarms. Pieklājība ir forma, bet laipnība cilvēcības jautājums. Kur valda laipnība, tur – cilvēku cieņa. Laipnība izpaužas cieņā pret katru, arī mums svešu cilvēku. Laipns cilvēks izturas vienādi pret savu līdzinieku, apakšnieku un priekšnieku. Viņš ierindojas cilvēkos kā viņam līdzīgās būtnēs, neatzīdams nevienu ne par bīstamu varmāku un ienaidnieku, ne arī par nožēlojamu vergu un izmantojamu līdzekli.

Laipnība nav sajaucama ar liekulību, kas veic pakalpojumus un runā tīkamus vārdus ar nolūku gūt labumu. Laipnība vij liepu lapu laipu, lai apmainītos nesavtīgiem simpātijas izpaudumiem.

Bailīgais nespēj būt laipns un arī savtīgais ne. Viņi abi baidās, ka viņu laipnību varētu izmantot, un tādēļ no saviem vārdiem un darbiem ap sevi vij dadžu mūri. Patmīlīgais spēj būt ļoti pieklājīgs, bet ne laipns. Laipnība bez rimtības nav iedomājama, jo tas, kas jūtas pārāks par visiem, vienmēr gribēs, lai viņam kalpotu, bet laipnībā slēpjas gatavība kalpot bez dzeramnaudas un kalpot arī tai mirklī, kad neviens padarīto pakalpojumu nereģistrē. Laipns spēj būt tikai iekšķīgi bagātais, kas, novijot liepu lapu laipu, nebaidās kļūt nabagāks. Jo stiprāks un neatkarīgāks kāds, jo vieglāk tam būt laipnam.

Godkārīgais un klīrīgais nespēj būt laipns, jo aplēš savu darbību, katru savu rīcību un kustību, bet laipnais dāvā, pats neapzinādamies, ka to dara. Kam cieta sirds, tas neliek liepu lapu laipu, tā sabirst viņa stīvajos, neveiklajos pirkstos.

Laipnība ir dvēseles mūzika, ko nepazīst ar mazvērtības izjūtu sirgstošie. Ar mazvērtības izjūtu sirgstošais cieš no pastāvīgām depresijām un savus vārdus un darbus ietīsta miglas mākoņos. Mazvērtīgais vai nu glaimo bez mēra, vai arī – kur tas iespējams – citus kalpina.

Vai laipnība ir tikums? Tikums sakņojas gribā, tikumu var panākt ar gribu, bet laipnība sakņojas sirdī, tā, līdzīgi muzikalitātei, vai nu piemīt, vai nepiemīt cilvēkam. Kam sirds nav skanīga un gaiša, kam tā nav līdzīga medainiem ziediem rotātai liepai nespēj būt laipns.

Tikums uzstāda prasības, tas pamāca un reizēm ar savu lielumu nomāc, bet laipnība iepriecina un spārno. Tikums ir cirsts akmenī, bet laipnība ir dvēseles aromāts.

* * *

Viss pilnīgais un pabeigtais izraisa prieku. Neglītais un neveiklais apbēdina, pazemo, izraisa depresiju, jo atgādina sabrukumu, nespēku, nīcību. Tādēļ bērni un puķes tā iepriecina, jo viņi, absolūtā skaistuma vēstneši, savā aplodā pilnīgi. Katrs cilvēks ir apbrīnojams, ja viņš dabas un likteņa robežās veic augstāko, kas iespējams. Bet bieži šķiet, neviens akmens ceļmalā nav atstāts tik lielā mērā puspabeigtā stāvoklī kā cilvēks. Vai Dievs, viņu radīdams, nebija jau noguris? Vai arī viņš to izveidoja līdz pusei, cerēdams, ka otru pusi veiks pats cilvēks, bet to no tūkstošiem, no desmit tūkstošiem dara tikai viens, un to mēs tad saucam par ģēniju.

Pati Dzīve ir dāvana, un vai tādēļ viens no lielākiem priekiem nav d ā v i n ā š a n a s prieks.

Māka dāvināt no visām dzīvām būtnēm piemīt vienīgi cilvēkam un jo sevišķi fantāzijas apbalvotam. Jo vairāk kādam piemīt šis talants, jo augstāku kultūru viņš apliecina.

* * *

Dāvana top par neaizstājamu dārgumu, ja dāvātājs tai ielicis daļu no sava es, kā to dara mākslinieks, veltīdams mīļam cilvēkam savu opusu.