Ticība 

Kāds jauns mūks ar savu skolotāju gāja pa jūras krastu un uzdeva tam dažādus jautājumus. Par visu vairāk mūkam interesēja, ko domā skolotājs par viņa ticību un vai skolotājs uzskata viņu par labāko no mācekļiem. Skolotājs izvēlējās tikai ar viņu doties šai garajā pastaigā, kas ilga visu garo dienu bez atpūtas.

- Skolotāj, man ļoti gribas dzert,- teica jaunais mūks .

Skolotājs apstājās un lūdza Dievu un teica :

- Dzer no jūras.

Jaunais mūks paklausīgi saujā pasmēla jūras ūdeni un no prieka gandrīz vai iekliedzās ,jūras ūdens nav ne sāļš, ne rūgts, bet salds kā no avota.

Viņš metās pie jūras, lai piepildītu savu trauku ar ūdeni , tam gadījumam , ja pa ceļam nomāks slāpes.

- Ko tu dari?- brīnījās skolotājs. – Vai tu šaubies, ka Dievs ir tikai šeit, bet citur Viņa nav.?

Jaunais mūks vēl iedzēra malku no paņemtā ūdens trauka un tad to izspļāva. Tagad ūdens bija kļuvis negaršīgs, lai dzertu to.

– Tagad tu redzi , brāli, ka tava ticība ir tikai viena ūdens malka vērta, – teica skolotājs, atbildot ar vienu atbildi uz visiem jaunā mācekļa jautājumiem.