Svētais 

Dzīvoja kāds cilvēks, kura svētums bija tik liels, par ko brīnījās pat eņģeļi. Viņi nolaidās no debesīm, lai paskatītos, kā dzīvojot uz zemes ir iespējams iemantot tādu svētumu.

Par to eņģeļi pastāstīja Dievam:

-Kungs , dāvā šim cilvēkam iespēju darīt brīnumu!

-Esmu ar mieru,- atbildēja Kungs.-Tikai pajautājiet viņam , vai viņš pats to vēlas?

Uzprasīja eņģelis svētajam:

- Vai tu vēlies ar vienu savas rokas pieskārienu dot veselību?

- Nē , atbildēja svētais. – Tas ir Kunga darbs.

- Vai vēlies , lai tev būtu runas dāvanas, ar kuru spēku tu atgrieztu grēciniekus pie grēku nožēlas?

- Nē, tas ir Dieva darbs ne vāja cilvēka .Es lūdzos par grēciniekiem, bet neatgriežu no grēkiem.

- Varbūt tu ar savu spīdēšanu vēlies piesaistīt labdarus un tā slavēt Dievu?

- Nē, tā piesaistot sev es novērsīšu cilvēku uzmanību no Dieva.

- Ko tad tu vēlies?- jautāja eņģeļi.

- Jā, ko tad es vēlos? Lai Dievs man nebeigtu dāvāt savu žēlastību ,tad man viss būs.

Bet eņģeļi tā nebeidza izjautāt svēto cilvēku.

- Labi, – atbildēja svētais.- Es gribu darīt tādu labumu, lai pats par to nezinātu.

Eņģeļi samulsa , bet pēcāk nosprieda, lai šī cilvēka ēna ko nevar redzēt dziedinātu slimos un atvieglotu cilvēku sēras un skumjas.

No tā laika: kur vien neierastos šis svētais, viņa ēnā sazeļ izbrauktie ceļi, izžuvušos avotos parādās ūdens, pļavās sazied ziedi un no cilvēku vaigiem nožūst asaras.

Tā svētais apstaigā zemi darot labu, kā zieds, kas pats nezina , ka dāvā prieku.