SV.HIĒRONĪMS SARUNĀJAS AR JĒZUS BĒRNIŅU BETLĒMĒ 

Baznīctēvs Hiēronīms nodzīvoja cieši Piedzimšanas baznīcas kaimiņos 34 gadus. Katru dienu viņš lūdza Dievu pie Jēzus silītes. Hiēronīms raksta:

„Tikko es šo vietu uzlūkoju mana sirds sarunājas ar Jēzus bērnu. Es saku: „Ak, Kungs Jēzu, kāda cieta Tava guļasvieta manas svētlaimības labad; kā lai Tev to atlīdzinu?” – Tad dzirdu bērnu atbildam: Es neprasu nekā. Dziedi „Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.” Ar to pietiek. Es kļūšu vēl vārgāks Eļļas dārzā un pie krusta.” – Es runāju tālāk: „Mīļais bērniņ, man taču Tev kas jādod. Es tev atdošu visu savu zeltu.” Bērniņš atbild: „Jau no sākta gala debesis un zeme ir manas, man pieder sudrabs un zelts, man nekā nevajag, atdod nabaga ļaudīm; es pieņemšu , ka tu to man esi devis.” Es saku: „To es darīšu labprāt, bet es jau gribētu arī Tev ko dot, citādi man aiz sirds sāpēm jābeidzas.”Tad dzirdu atbildi: „Ja nu te esi tik devīgs, tad teikšu tev, kas tev man jādod: dod man savus grēkus, savu ļauno sirdsapziņu un savu pazušanu.”Es saku: „Ko Tu ar to darīsi?” Bērns atbild: „Es ņemšu to uz saviem pleciem, tā būs mana valdīšana un man svētīgais darbs. Kā Jesaja saka: Valdība ir uz Viņa kamieša. Es nesīšu tavus grēkus.”

„Te nu es iesāku gauži raudāt,” raksts svētais, „un saku: „Ak, bērniņ, mīļais Jēzu, kā Tu esi aizkustinājis manu sirdi! Es domāju, ka Tu gribētu to, kas pie manis labs, bet Tu gribi to, kas pie manis ļauns. Ņem Tu, kas mans, dod man , kas Tavs, tad es būšu brīvs no grēka un man piederēs mūžīgā dzīvība.”

No A.Veinberga „Pa Jēzus pēdām” LELBA 1979.g