Roberts Feldmanis “Evaņģēliski luteriskā baznīca un dievkalpojums” – Altāris I 

Altāris I

Ps. 84

Cik mīlīgas ir Tavas māju vietas, ak, Kungs Cebaot! (..)

1. Kor. 10:7–22 (..) Tādēļ, mani mīļie, bēdziet no elku kalpošanas. (..) Jeb vai gribam To Kungu kaitināt? Vai mēs būtu spēcīgāki nekā Viņš?

Esam pienākuši pie kristīgās draudzes dievkalpojuma telpas – pie baznīcas iekšienes. Kad veram dievnama durvis – visviens, vai tas ir lielais Doms vai maza lauku baznīciņa –, mūsu skats pirmām kārtām uzmeklē altāri – redzamāko, cienījamāko svētvietu. Viss kristīgajā baznīcā ir virzīts uz altāri. Tā ir svarīgākā vieta baznīcas telpā, pie kuras norisinās vissvarīgākais, vissvinīgākais ievkalpojuma laikā.

Bet altāris ir raksturīgs ne vien kristīgajai draudzei. Kur vien pasaulē ir bijušas pielūgšanas vietas, ir arī celti altāri. Varētu pat nebūt svētnīca, tikai altāris, uzcelts klajā laukā. Bet nav svētnīcas, kur altāris iztrūktu. – Kas ir šī vieta, kas parasti ir paaugstināta? Kādreiz tā ir akmens, kādreiz klintī izcirsts veidojums vai no akmeņiem salikts altāris. Altāris vienmēr ir saistīts ar upurēšanu – [tā ir] vieta, pār kuru nokauj dzīvnieku un izlej tā asinis, vieta, kur noliek augļus, ziedus vai smaržas. Tā ir meklēšana salīdzināties, aizmaksāt Dievam par kādu vainu, pienest upuri; vai nu pats, vai kāds priesteris to dara. Bet nav tādas ticības, kur nebūtu altāris, upurēšanas vai pielūgšanas pie altāra. – Savā laikā no kristīgajiem prasīja upuri ķeizaram. Ķeizara tēla priekšā bija neliels akmens galdiņš, un tā priekšā bija jāsadedzina vīraka graudiņš. Kas to nedarīja, tika sodīti. Tā daudzi kristīgie par to sodīti.

Pirmos altārus atrodam pie pirmajiem cilvēkiem, ko Bībele piemin. Brāļu – Kaina un Ābela – upuri ir kalpošana pie altāra. Divu – viens sadedzina savus lauka augļus, otrs – dzīvnieku no sava ganāmā pulka. Kad jūdu tauta bija ceļotāji, gājēji, arī altāris bija pārnēsājams. Vēlāk bija iebūvēti altāri, svētīta vieta, kur priesteris ieiet ar upura asinīm. – Mums tas ir svarīgi tikai tik tālu, lai zinām, ka altāris ir tikpat vecs kā cilvēce.

Jūdu templī ir vēl īpata vieta, kas raksturo altāri un pārnāca arī uz kristīgo draudzi: piesieniet upurus pie altāra ragiem; Ps. 18:3: Tas [Kungs] ir mans.. pestīšanas rags. – Tie ir altāra priekšā ragveidīgi veidojumi. Ja cilvēks, ko vajā viņa ienaidnieki vai pat tiesa, varēja ieskriet dievnamā un pieķerties pie pestīšanas raga, tad viņš bija glābts. Vēlāk tā bija arī kristīgajā draudzē; kas ieskrēja dievnamā pie altāra, to vairs nedrīkstēja nokaut, viņš bija glābts.

Mūsu kristīgajā baznīcā sākumā nebija īpaša altāra; kad kristīgie pulcējās sinagogās vai katakombās, viņi apklāja kādu no mocekļu kapa vietām, kas bija akmenī darinātas, un svētīja tur Vakarēdienu. Apustulis Pāvils lietoja vārdu: “Tā Kunga galds”; namā, kur notika dievkalpojums, lietoja galdu. Tā altāris ir izaudzis, no vienas puses – no mocekļu kapa vietas, no otras puses – no galda, kas atgādina Zaļās ceturtdienas Vakarēdiena galdu. Kad sāka celt dievnamus, pārcēla

vecās kapu vietas vai pār tām uzcēla baznīcu, – “kripta”, tā paliek apakšā, virs tās augstu – altāris. No tā katoļu baznīcā palika paradums, ka altārī jābūt svēto relikvijām. Relikvija jāievieto tā, lai to var redzēt. – Mūs šie jautājumi neinteresē. Jo, cik skaisti sākumā bija, kad svinēja dievgaldu pie mocekļu kapu vietām vai pār kapu uzcēla baznīcu, tik tagad tas ir izvērties neglīti un nonāk pretrunā ar altāra būtību. Neviena lieta, neviens priekšmets nepadara neko svētāku vai pilnīgāku. Tik svētu atlieku un priekšmetu nav, kas padarītu altāri svētāku par to, kas notiek uz altāra – sakramenta izdalīšana. Pareizticīgo baznīcā altāri apklāj sega, kurā ir iešūtas relikvijas, atgādinot segu, ar kuru apklāj mocekļa kapu. Ja arī altāris ir pār mocekļa kapu, mēs to ar cienību pieminēsim, bet nedomāsim, ka altāris tādēļ ir kļuvis svētāks.

Vēlāk galds tika apklāts mājā, kur noturēja dievkalpojumu. Katoļu baznīcā ir vairāki altāri: galvenais ir ar relikviju, citi novietoti baznīcas telpas kaktos vai malās. – Agrāk katrs priesteris drīkstēja noturēt tikai vienu mišu [t. i., misi]. Bet, ja kāds ir pasūtījis mišu sev vai nomirušajam, bija mišu priesteri un mišu altāri, jo pie katra drīkstēja lasīt tikai viens priesteris vienu mišu dienā. Tas iespaidoja baznīcas arhitektūru, bija pat baznīcā 40 altāri. Notiek atkal upurēšana – upurē vīnu un maizi kā salīdzinājumu par mūsu vainu. – Mēs šim uzskatam nevaram iet līdz, tas runātu pretī Zaļajai ceturtdienai. Pie altāra mēs pieslēdzamies tam vienreizējam upurim Golgātā – bet mēs neupurējam.

XII un XIII.gs. sāka novietot relikvijas arī uz paša altāra, lai gan tur drīkstēja būt tikai Svētā sakramenta piederumi un kanons. Veidoja īpašu altāra aizmuguri, kur novietot relikvijas, – īpašu skapīti. Tā izveidojās retabls aiz altāra. Altāris ir tikai altāra galds, retabls kļuva par kristīgās mākslas lielāko rosinātāju un veidotāju. Retabls izveidojās par lielu sienu ar bagātīgiem kokgriezumiem un gleznojumiem. XVII.gs., kad katoļi apkaroja reformētās draudzes un jezuīti svinēja savu uzvaru pār ķeceriem, baznīcu iekšiene un altāri bija ļoti grezni, ar neskaitāmiem tēliem, kruzuļiem un rotājumiem, kas pašu galveno nomāc pie zemes.

Evaņģēliskajā baznīcā arī atrodam aiz altāra retablu – altāra gleznu – gandrīz kā neatņemamu sastāvdaļu. Evaņģēliski luteriskajā baznīcā māksla, zīmējoties uz altāra gleznu, ir stipri sašaurinājusies. Altāra gleznā attēlots viss, kas saistīts ar Pestītāja ciešanām, Golgātu u. c. Nav altāra gleznu ar Jaunavas Marijas attēlu (izņemot Ziemassvētku notikumu, Mariju krusta pakājē Lielajā piektdienā).

Altāra un kanceles sabūvējums kopā nav evaņģēliski luteriskās baznīcas paņēmiens; tas ienācis no reformātu – Kalvina un citu brīvbaznīcu ļaudīm, kas altāri vispār neatzīst. Kur altāri ir bijuši, tie ir novākti. To, ko viņi sauc par Svēto Vakarēdienu vai – kā viņi saka – piemiņas mielastu, viņi notur pie galda, kas citkārt ir pabīdīts zem kanceles.

Evaņģēliski luteriskajā baznīcā šis veidojums ir ienācis no Vācijas. 1820. gados Prūsijas ķēniņš bija nodomājis apvienot luterisko baznīcu ar reformātiem. Hohencolneru nams bija reformāti, tauta – visvairāk luterāņi, nedaudz katoļi. Daudzi luterāņi, kas negribēja samierināties ar šādu ticības sajaukumu, izceļoja – tie bija tā saucamie vecluterāņi, kas nesamierinājās ar ūniju.

Kas ir altāris evaņģēliski luteriskajā baznīcā? Reformācija noloba nost no kristīgās ticības uzskatiem

visu to, kas to apņēma kā sausa, nedzīva čaula. Tā tas ir noticis dievkalpojumā, tā tas noticis dievnama telpā. Mēs atgriežamies pie būtiskā, pie tā, kas ir bijis Evaņģēlijā. Mēs atgriežamies pie tā, ko apustulis saka korintiešiem (1. Kor. 10:21), – jūs nevarat dzert no Tā Kunga galda un [no] velna galda. – Tas ir runāts par pagāniem. Bet te teikts: Tā Kungs galds. – Latviešu valodā ar vārdu “dievgalds” apzīmējam kā sakramentu, tā arī altāri. Tas varbūt ir vientiesīgi teikts, bet šai vārdā ir ielikta skaidrā, vienkāršā doma. Altāris mūsu Baznīcā ir tas, pie kura notiek mūsu Pestītāja apsolījuma piepildījums – tā, kā Zaļajā ceturtdienā: galds nebija nekas sevišķs, bet sevišķs ir tas, kas pie tā notika. Altāris ir Dieva galds, pie kura Pestītājs dod mums daļu pie Sava upura. Te nenotiek upurēšana – tā ir notikusi tikai vienreiz. Bet pie altāra notiek šīs neizprotamā dalības ņemšana pie šī upura. Pestītāja klātbūtne – tas ir tas svarīgākais, lielais un varenais. Protams, šī vieta pelna cienību, stāv kā galvenā vieta dievnamā, saista mūsu domas, mūsu lūgšanas. Bet nevar arī sacīt – svētais altāris. Svētīšana, iesvētīšana nepadara šo vietu svētu, bet veltī to tiem notikumiem,

kas tur norisinās.

Mūsu valodā ieviešas nepareiza vārdu lietošana. Svēts ir vienīgi Dievs. Var teikt: Svētais Vakarēdiens, jo tur ir dota Pestītāja klātbūtne. Bet altāris nav svēts. Augstākā godbijība, vislielākā cieņa – jā, tas pieder šai vietai, bet svēts ir tikai tas, kas notiek uz altāra.

Altāris ir paaugstināta vieta – par cik pakāpieniem, nav izšķiroši. Trīs pakāpieni – ticība, cerība, mīlestība vai trīskārtēja nožēlošana, bet šos jēdzienus nevar ielaist par dziļu.

Tā ir paaugstināta vieta, svētnorises vieta. – Tāpat norobežojums – pār to vieglprātīgi vai nejauši nav jākāpj. Tā ir it kā robeža starp laicīgajām un dievišķīgajām lietām. Pie šīs robežas mēs pieņemam Svētajā Vakarēdienā iespēju kopā ar eņģeļiem un debesu pulkiem slavēt Dieva godību.

Āmen.