Pārdomas Adventa laikā – 14 

„ UN DZĪVĪBA BIJA CILVĒKU GAISMA” – Jņ.1:4b

Dabiskais prāts pašpārliecināts un uzpūtīgs, tas zina, ka mums vajadzētu būt dievbijīgiem un kalpot Dievam: tas ne klausīsies, ne pacietīs skolotāju, kurš viņu mācīs, jo domā, ka pats zina pietiekoši daudz, lai pateiktu, ko nozīmē būt dievbijīgam un kā kalpot Dievam un kā to izdarīt. Tāpēc dievišķā patiesība nedrīkst pakļauties prātam, jo tā vislielākā kļūda un tas būt pret Dieva godību.

Jānis šeit nerunā par viltus gaismu, nedz arī par šo spilgto dabisko gaismu, kas pareizi saka, ka mums jābūt dievbijīgiem, jo tas ir taisnība, un Kristus  nav nācis šo atziņu nest, bet aptumšot un apžilbināt šo aplamo, pašradīto iedomību, un  likt tās vietā žēlastības gaismu , proti, ticību. Un uz to norāda arī paši vārdi, sacīdami: „Dzīvība bija cilvēku gaisma” Ja tā ir cilvēku gaisma, tad tai ir jāatšķiras no tās gaismas, kas ir cilvēkā, jo cilvēkā jau ir dabiskā gaisma, un, kas izgaismo  dabisko cilvēkā un ienes citu gaismu, kas pārspēj to gaismu, kas bija cilvēkā.

M.Luters „Iesākumā bija vārds” –sprediķa fragments