Pārdomas Adventa laikā – 13 

„ UN DZĪVĪBA BIJA CILVĒKU GAISMA” – Jņ.1:4b

Saprāts ļoti labi zina, ka mums vajag būt dievbijīgiem un kalpot Dievam; tāpēc tas zina, ko un kā vajag runāt, un iedomājas, ka viegli spēj uzvarēt pasauli. Ļoti labi, tas ir tiesa un tas ir labi pateikts , bet, kad to ir jāsāk darīt un prātam ir jāparāda , kā mums būt dievbijīgiem un kalpot Dievam, tas vairs nezin neko, tas ir pusakls un saka , ka vajag gavēt, lūgt, dziedāt un darīt bauslības darbus, tas turpina darīt muļķības, līdz ir aizgājis tik tālu projām, ka iedomājas, ka cilvēki kalpo Dievam, celdami baznīcas, skandinādami zvanus, kvēpinādami vīraku, gaudodami, dziedādami, valkādami īpašus tērpus, noskūdami matus, dedzinādami sveces un darīdami neskaitāmas citas muļķības, ar ko pasaule šodien ir pilna un vēl vairāk nekā pilna. Un šajos briesmīgi aklajos maldos prāts slīkst arvien dziļāk, kaut arī spīd spilgtā gaisma, kas pieprasa dievbijību un kalpošanu Dievam.

Un, kad nāk Kristus, žēlastības gaisma, un arī māca, ka mums jābūt dievbijīgiem un jākalpo Dievam, Viņš šo dabisko gaismu nedzēš, bet stājas pretī tiem dievbijības un kalpošanas veidiem un paņēmieniem, kurus mācīja prāts. Viņš saka: būt dievbijīgam nenozīmē darīt darbus; bez ticības nav labs neviens darbs.

M.Luters „Iesākumā bija vārds” –sprediķa fragments