Pārdomas Adventa laikā – 12 

„ UN DZĪVĪBA BIJA CILVĒKU GAISMA” – Jņ.1:4b

Bet lai neviens mani neapsūdz, ka es mācu citādi nekā sv. Augustīns, kurš šo tekstu skaidroja tā, ka tas runājot par dabisko gaismu. Es nenoliedzu šo skaidrojumu un esmu pārliecināts, ka saprāta gaismu aizdedzina dievišķā gaisma un, kā jau teicu par dabisko dzīvību, ka tā ir nāk un ir daļa no patiesās dzīvības, kad tā ir nonākusi līdz patiesai atziņai, tā arī prāta gaisma nāk un ir daļa no patiesās gaismas, kad tā atzīst un godā to, kas viņu ir aizdedzinājis….

Šī dabiskā gaisma ir tāda pati kā visi citi cilvēki locekļi un spēki. Kurš apšauba, ka cilvēks ar visiem viņa spēkiem ir mūžīgā Dieva Vārda radīts, tāpat kā visas lietas, un ir Dieva radītas? Un tomēr viņā nav nekā laba, kā saka 1.Mozus 6:5 „Cilvēku sirds prāts un tieksmes ikdienas vēršas uz ļaunu”.

Kau gan miesa ir Dieva radīta, tā tomēr nedzenas vis pēc šķīstības, bet gan pēc nešķīstības. Kaut gan sirdi Dievs ir radījis, tā nedzenas ne pēc pazemības ne pēc mīlestības uz savu tuvāko, bet pēc lepnības un savtīguma un rīkojas saskaņā ar šo tieksmi, ja vien to neattur ar varu. Tāpat ir ar dabisko gaismu – lai gan dabiski tā ir tik spoža, ka zina, ka ir jādara tikai labais, tā tomēr ir tik izvirtusi, ka nekad nezin, kas ir labais; tā sauc par labu visu, kas tīksminās par sevi un tad pieķeras tam un izšķiras darīt tikai to, ko tā pati atzīst par labu. Tādejādi tā seko nevis labajam, bet ļaunajam.

M.Luters „Iesākumā bija vārds” –sprediķa fragments