Mācītāja kapošanā nereti var saskarties ar tādu situāciju, kā tas bija līdzībā par farizeju un muitnieku. Brīžos, kad kāds nāk ar savām raizēm, viņi nemeklē laipnus vārdus vai ātru risinājumu, kuru kopīgiem spēkiem varētu izdomāt, lai cilvēki varētu tikt laukā no savām likstām. Tas ko viņi meklē un alkst visvairāk šajā pasaulē, ir līdzcietība un mierinājums. Viņi vēlas, lai mācītājs apliecina, ka Dieva žēlastības solījums viņiem ir vēljoprojām patiess, neskatoties uz viņu pašu sirds vai ģimenes apsūdzībām un draugu spriedumiem. Viņi vēljoprojām ir kristieši, vēl joprojām ir mīlēti un attaisnoti Dieva bērni, pateicoties Kristum. Kad notiek šāda veida saruna, norādu uz Jēzus līdzību Lk.18:13: “Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!”
Šajā līdzībā Jēzus nesaka: “Skat, farizeja Dievs ir nepatiess, bet muitnieka Dievs ir patiess Dievs.” Viņš nesaka: “Pārliecinies, ka tu pielūdz Dievu un esi tikpat dziļi patiess kā muitnieks”. Jēzus nesaka: “Tu visu šo laiku esi darījis nepareizi, un šeit es pamācu kā darīt pareizi.”. Tā vietā Jēzus mūs brīdina un māca atbrīvoties no tādiem mūsu uzskatiem, kas, mūsuprāt, attaisno mūsu Dieva priekšā. Dievam nav nekāda jēga no visa tā paštaisnā, ko mēs darām. Tā vietām šajā līdzībā Jēzus parāda Evaņģēlija būtību: tā ir ticība Dievam, kas atrod pazudušos, spēcina vājos un augšāmceļ mirušos.
Šajā līdzībā Dievs mums saka, ka nekāda mūsu pašu labestība ir gana laba, lai tiktu cauri Viņa tiesai. Tāpat arī ir ar mūsu ļaunumu. Lai arī cik sliktus lēmumus mēs pieņemtu, tas nevar mūs nošķirt no Jēzus nāves par mūsu grēkiem. Dievs neļaus mums ņemt līdzi mūsu dzīves misēkli uz mūžību, vai arī mūsu plānus kontrolēt savu dzīvi, vai liktenīgos mēģinājumus pašiem sevi glābt. Vienīgā lieta, ko Dievs pieņems, un kas aizvedīs mūs pie Jēra mūžīgā mielasta, ir mūsu grēcīgums, kas tiks aprīts Jēzus augšāmcelšanās spēkā.
Tādēļ Dievs neuzlūko farizeja lūgšanu. Tas nav tādēļ, ka viņam būtu nepatiess Dievs vai nepareizā pielūgsme. Šīs līdzības galvenā doma ir tā, ka farizejs dzīvo ar dzīves uzskatu, ko Dievs nespēj pieņemt. No otras puses, Jēzus nosoda muitnieku, kas pieņem savu dzīves likteni un savus grēkus, un to, savukārt, Dievs, atšķirībā no farizeja, spēj pieņemt. Muitnieks ir tāds kā mafijas “krusttēva” tipiņš. Viņš ir slepkava un viņš ir miris savos grēkos. Taču tas nozīmē, ka viņš ir pirmais kandidāts uz augšāmcelšanos jaunai dzīvei.
Protams, farizejs un muitnieks — abi ir miruši grēkā. Taču tik ilgi kamēr farizejs noliegs patiesību par to, ka viņš ir miris grēkā, viņš nekad nespēs noticēt šai patiesībai par sevi. Viņš ir tik aizņemts ar labo darbu grāmatvedību, aizņemts ar pierakstiem par labajiem darbiem un sliktajiem lēmumiem, ka viņš pat nepamana, ka līdz ar Kristu Dievs ir atcēlis visu labo darbu grāmatvedību. Un kamēr viņš turpinās uzskaitīt to labo, kas attaisnos viņu, un slikto, kas nolādē citus, farizeja grāmatvedības uzskaitēm Dieva priekšā nav nekādas vērtības.
Taču muitnieks aiziet mājās attaisnots. Viņš atzīst, ka viss, ko viņš var piedāvāt Dievam, ir grēks un nāve. Tur vairs nav nekā pārsteidzoša. Nekādu plānu, kas reformētu viņa nožēlojamo dzīvi. Nekādu ideju par to, kā būt labās attiecībās ar Dievu. Nekas, ko mēs varētu saukt par “labu”. Nekas, kas mūs mierina. Nekas, kas norādītu: “Šis ir iemesls, kādēļ Dievs viņu attaisnoja”. Viss kas mums šeit ir dots, ir muitnieka grēks un Dieva mīlestība pret kritušajiem grēciniekiem.
Tādēļ dziļi sirdī šī līdzība var izsaukt lielu pretestību. Tā atklāj neglīto patiesību par mums. Mums ir bail atzīt to kā Dievs attaisno muitnieku, jo mēs zinām tādus cilvēkus, kas ir tieši tādi paši kā viņš. Pat sliktāk, mēs zinām, ka mēs paši esam tādi kā tas muitnieks. Jēzus nevienu neatlaidīs vaļā no šī āķa. Mēs varam nākt uz baznīcu ar vārdiem kādi nāca no farizeja mutes, bet mūsu sirdīs mēs esam tādi paši grēkā kritušie kā visi pārējie. Katrs no mums ir miris grēcinieks.
Tāda ir šīs līdzības jēga. Mēs neesam farizeji. Mēs neesam muitnieki. Mēs esam abi tie reizē. Jēzus norāda vienīgo atšķirību, kas parādās abu lūgšanā: “Paldies Dievs, ka es neesmu kā viņi…”. Citi, kas ir apkaunoti un nespēj paskatīties augšā, sit pa krūtīm un saka: “Esi man grēciniekam žēlīgs!”
Jēzu atnāca glābt grēciniekus no kuriem mēs esam vissliktākie. Mēs visi esam grēcinieki. Taču pirms mēs visi galīgi sabēdājamies, šī nav atzīšanās nebūt nav nemaz tik skumja. Un tas nav ar nolūku, likt mums justies apkaunotiem. Šī ir atzīšanās, kas pagodina Dievu. Dievu kas meklē un glābj pazudušos. Viņš stiprina vājos. Viņš mira par mums, kas esam nonākuši strupceļā. Šī ir atzīšanās, kas pagodina Pestītāju, kurš tika augšāmcelts par tiem, kas ir miruši grēkā. Šī ir atzīšanās, kas piedāvā Evaņģēlija mierinājumu un skaidrību dzīvē un nāvē, tagad un vienmēr.
Šajā līdzībā Jēzus saka, ka Labo darbu uzskaites ir beigušās. Nav vairs nekā, ko uzskaitīt – nedz labā, nedz sliktā. Ja mēs uzskatām, ka tas ir pareizi nākt pie Dieva ar mūsu pašu labestību, mēs kļūdamies. Mums nav par to vairs jāuztraucas. Kristū mums ir piedošana, Viņā mēs esam atbrīvoti no grēka un nāves, lai dzīvotu ar ticību Dievam, kurš izglābs mūs no grēka bezdibeņa un mūsu pašu plāniem kontrolēt savas dzīves, kā arī mūsu liktenīgos mēģinājumus sevi glābt. Tā visa ir Dieva dāvana, kad Viņš saka: “Tu esi grēcinieks, kas nokļūs mājās attaisnots.”
Tulkots no angļu valodas: https://1517.org/1517blog/donavonriley/homejustified
Raksts no luterāņu (LCMS) portāla “1517 Legacy Project”.
Daudzi uzskata sevi par pārāk vājiem, lai tuvotos Dievam. Viņi ir pārliecināti, ka tāda privilēģija pienākas tikai šīs pasaules varenajiem. Tomēr vājums nedrīkst kļūt par šķērsli.
Neļaujiet ienaidniekam pārliecināt jūs, ka neesat piemērots Dieva klātbūtnei, ka šāda svētība ir domāta nevis jums, bet kādam citam. Paklausiet pavēlei droši tuvoties Dievam. Kāpēc mums ir pavēlēts meklēt Viņu? Tāpēc, ka Viņu ir iespējams atrast! Viņš paredz, ka Viņu atradīs ikviens ticīgais. “Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es būšu atrodams” (Jer 29:13-14). “Mana sirds turas pie Tava vārda: “Meklējiet Manu vaigu!” Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu” (Ps 27:8).
M.Velss “Problēmas, Dieva Klātbūtne un lūgšana” (Draudzes Avīze Nr.64)