Maize ikdienai un maize dzīvībai 

Un viņš visiem lika pa pulkiem nomesties zaļajā zālē. Un tie nometās pulciņos pa simt un pa piecdesmit. Tad viņš ņēma tās piecas maizes un divi zivis un, pacēlis acis uz debesīm, pateicās un lauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai viņi liktu tiem priekšā, un arī tās divi zivis viņš visiem sadalīja. Un visi paēda un bija sāti. Un tie salasīja divpadsmit pilnus grozus ar maizes gabaliem, un paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru. (Mk.6:39–44)

MAIZE IKDIENAI UN MAIZE DZĪVĪBAI

Mēs lasam Dieva vārdos, ka Jēzus ir uzticams, mīlošs un laipns. Mēs lasam, kā Viņš ar lielāko prieku palīdz ikvienam, un arī ieklausās. Mēs varētu arī teikt, ka to arī tas kaut kādā mērā nozīmē, kad mēs sakam: Viņš ir Dievs un Pestītājs. Tādēļ mēs redzam Viņā visu labo. Šādā veidā mēs iemācamies uzticēties Viņam un nebaidīties pakļauties Viņam garīgajās lietās. Tas ir tas, ko Jēzus dara — Viņš pabaro mūs, lai mēs varētu uzticēties Viņam, kad Viņš pabaro un apģērbj mūsu dvēseles.

Ja mēs nevaram uzticēties Jēzum parūpēties par mūsu ķermeni, kā mēs varam uzticēt Viņam mūžīgi rūpēties par mūsu dvēseli? Vai citiem vārdiem: ja mēs neticam tam, ka cilvēks spēj mums dot 1 dolāru, kā mēs varam ticēt tam, ka šis pats cilvēks spēs dot mums 10 tūkstošus vai miljardu? Ja mēs nevaram uzticēties, ka cilvēks dos mums maizes kumosu, kā mums var būt jebkāda cerība, ka viņš dos mums māju, dārzu vai pat visu pasauli?

Kad mēs sākam apšaubīt, ko Jēzus dara mūsu labā, mēs sākam apšaubīt Viņa uzticību, Viņa mīlestību un laipnību. Tad mēs jūtamies kā nemīlēti un sākam meklēt to, kas pieejams rokas stiepiena attālumā. Mēs kļūstam neticīgi, uzgriežam muguru Jēzum un sākam zagt, melot un krāpties. Mēs kļūstam nejauki un sākam veidot dzīvi bez jebkādas ticības uz to, ka tiešām Dievs spēs parūpēties par mums. To mums nodara neticība.

Taču, kad mēs ticam Jēzum, tad mēs pieveram acis uz visu to un sakām: “Debesu Tēvs, es esmu Tavs bērns. Tu radīji mani. Es pakļaušos Tev, jo Tu rūpējies par mani vairāk kā es jebkad esmu rūpējies par sevi. Tu mani pabarosi, apģērbsi un palīdzēsi man, kad un kur tas būs nepieciešams, Āmen.”

Kā, piemēram, tuksneša klajumā visam pūlim kopā ar Jēzu vienmēr bija drošība, lai varētu apsēsties un atpūsties. Tas nebūtu nekas neparasts, ja Jēzus noformulētu Savus vārdus mācekļiem šādi: “Man ir līdzjūtība, un viņi ir sekojuši Man jau trīs dienas un nav saņēmuši nekādu ēdienu, un, ja Es viņus aizsūtīšu prom izsalkušus, viņi sabruks ceļā uz mājām.”

Tāds ir mūsu Pestītājs. Jēzus pat nodrošina ēdienu mūsu vēderiem. Un kad mēs esam paēduši, mēs esam apmierināti. Un kad mēs esam apmierināti, mēs varam arī atpūsties. Kad mēs varam atpūsties, mums ir jauna cerība, jo Jēzus vārdi mūs atbalsta, sakot: “Viņi guļ tur un gaida uz Mani līdz trešajai dienai. Man taču ir jādod viņiem tas, kas viņiem ir nepieciešams.” Tā arī mēs varam uzticēties un cerēt, ka Jēzus vienmēr parūpēsies gan par mūsu ķermeni, gan dvēseli, gan tagad, gan vienmēr.

Bet no otras puses, kādēļ mums uztraukties, domājot par to, ka ir tik daudz tenku, zagļu, krāpnieku, tik daudz blēdīgu baņķieru, politiķu un slepkavu? Kādēļ mēs ticam, kad viņi saka, ka mēs varam atpirkt mūsu grēkus caur smagu darbu, ziedojumiem, naudas un sava laika ieguldījumu? Taču šāda veida rīcība un sarunas nāk no neticības.

Cilvēki spriež par to, ko Dievs spēj un nespēj viņiem dot, vadoties pēc tā, cik pārtikuši viņi ir. Viņi vērtē Dieva uzticību un patiesumu tikai pēc tā, ko viņi spēj iemantot vai apēst. Taču tas, ko viņi nevar iemantot vai apēst, tas viņus neinteresē. Rezultātā viņi vienkārši nepieķeras Jēzum. Viņi kļūst bezcerīgi un pārvēršas par slepkavām, krāpniekiem vai meļiem.

Taču kristieši zina, ka Jēzus ir mūsu Dievs un Pestītājs. Mēs pieķeramies Viņam šajā laikā, jo Viņš mums ir nepieciešams. Mēs apsēžamies un atpūšamies ar Viņu, un tā pa īstam — vienīgi ar Viņu. Mūsu uzticība un cerība nav tajā, ko mēs varam satvert un ielikt mutē. Mēs ticam un ceram Jēzū, un sagaidām, ka viņš pabaros mūsu ķermeni un dvēseli. Un Jēzus, kas ir uzticīgs, mīlošs un laipns, Viņš mums palīdzēs. Nekad neapšaubi Viņu. Jēzus rūpējas par mums, mūsu ķermeni un garu ar dienišķo maizi un Dzīvības maizi. Un pats galvenais pēdējā dienā mēs sēdēsim ar Viņu “Jēra kāzu mielastā”, un šim mielastam nav gala.

Jēzus ir uzticams, mīlošs un laipns. Viņš labprātīgi palīdz visiem un ir labs pret ikvienu. To arī tas nozīmē, ka viņš ir Dievs un Pestītājs. Tādēļ mēs redzam Dievā visu labāko. Tādējādi mēs iemācamies uzticēties Viņam un pakļauties Viņam garīgajās lietās. Jēzus pabaro mūs tā, ka mēs varam uzticēties Viņam, kad Viņš pabaro un apģērj arī mūsu dvēseli ar dienišķo maizi un Dzīvības maizi. Āmen.

Tulkots no angļu valodas: https://1517.org/1517blog/donavonriley/breadoflife?rq=Bread
Raksts no luterāņu (LCMS) portāla “1517 Legacy Project”.