Leonardo da Vinči “Pasakas. Leģendas. Līdzības.” 

Papīrs un tinte.

Uz rakstāmgalda stavēja kaudzīte vienādu baltu papīra lapu. Bet tad, viena tām tika visa izraibināta ar līkumiņiem, līnijām un punktiem… Acīmredzot, kās bija paņēmis spalvu un, iemērcis to tintē, aprakstījis papīra lapu vārdiem un zīmējumiem.

Kāpēc tev ievajadzējās mani tā pazemot? – sirdsdziļumos apbēdinātā lapa jautāja tintnīcai.

Tava nenomazgājamā tinte tagad ir sabojājusi manu tīrību un sabojājusi papīru uz mūžu! Kam es tāda būšu vajadzīga?

Neuztraucies! – laipni atbildēja tintnīca. Tu nebūt neesi pazemota vai sabojāta, bet tikai aprakstīta ar kādu vajadzīgu ierakstu. Tu tagad neesi parasts papīrs, bet rakstīts sūtījums. Tagad tu glabā cilvēka domu, un tas ir tavs aicinājums un uzdevums.

Tintnīcai izrādījās pilnīga taisnība. Kārtojot galdu, cilvēks ieraudzīja no laika nodzeltējušās papīra lapas, viņš tās savāca un gribēja iemest degošajā kamīnā, bet tad pēkšņi ieraudzīja to pašu “izraibināto” papīru. Izmetis citas apputējušās lapas, šo vienu aprakstīto lapu cilvēks rūpīgi ielika galda atvilknē, lai saglabātu saprāta sūtījumu.

Ūdens.

Ūdens priecīgi skalojās dzimtās jūras stihijas plašumos, līdz kādu reizi tam ienāca galvā traka doma – pacelties līdz pašām debesīm.

Ūdens griezās pēc palīdzības pie uguns. Tā, ar savu apdedzinošo liesmu, pārvērta ūdeni vismazākajos siltu tvaiku pilieniņos, kas izrādījās vieglāki pat par gaisu.

Tvaiks tūlīt pat traucās augšup, paceldamies aizvien augstākos un augstākos gaisa slāņos.

Tvaika lāsītes, sasniegušas augstumu virs mākoņiem tā nosala, ka zobs uz zoba nestāvēja. Lai kaut kā sasildītos, tās spiedās viena pie otras, bet kopā kļuva smagākas par gaisu un tūlīt krita lejup zemē kā visparastākās lietus lāses.

Iedomības dzīts, ūdens tiecās uz debesīm, bet bija no turienes izdzīta. Izslāpusī zeme uzsūca katru lietus lāsi un ūdenim vēl ilgi bija jāatrodas šajā ieslodzījumā augsnē, pirms tā atkal nokļuva jūras plašumos.