Jēzus ceļš trešdienā 

Lk.21:34-38 Aicinājums būt nomodā
Bet piesargieties, ka jūsu sirdis nenotrulinās dzerot un plītējot un dzīves rūpestos un tā diena nepārsteidz jūs pēkšņi – kā slazds. Tā nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Bet esiet nomodā, ik brīdi lūgdami, lai jūs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā.”   Tajās dienās viņš mācīja templī, bet naktis, izgājis ārā, viņš pavadīja uz tā sauktā Olīvkalna. Un visa tauta jau rīta agrumā pulcējās pie viņa templī, lai klausītos viņā.

Trešdien Jēzus mācīja Jeruzālemes Templī. Pie Viņa nāca cilvēku pūļi,
lai klausītos Viņa vārdos. Jēzus vārdi cilvēkus tik ļoti uzrunāja, ka arī
nākamajā dienā jau agri no rīta pūlis gaidīja Templī, kad Jēzus uz
viņiem atkal runās. Šoreiz Viņš mācīja, lai cilvēki ir nomodā, ka dzīves
rūpestos un izlaidībā viņu sirdis nenotrulinās. Jēzus bija jau mācījis par
Dieva žēlastību un Debesu valstības tuvumu. Tagad Jēzus cilvēkus
brīdināja, lai ikdienišķās lietas viņus nenovērš no Dieva žēlastības. Pēc
divām dienām Jēzus vēlreiz atgādinās: “Gars ir labprātīgs, bet miesa ir
vāja!” (Mk.14:38) Ar laiku cilvēki nonāk pie atziņas, ka bez Dieva
klātbūtnes, bez Viņa žēlastības, tie dara to, ko vēlas, un tad ar laiku
sāk ienīst to, ko viņi dara. Mums ir vajadzīgs kaut kas vairāk nekā tas,
ko uztver mūsu maņas. Cilvēkam ir vajadzīgs kaut kas vairāk, lai viņš
spētu apmierināt šīs garīgās vajadzības, lai spētu aizpildīt iekšēju
tukšumu. Šīs garīgās vajadzības var apmierināt tikai Dievs. Tāpēc
Jēzus mūs māca ilgstoši neattalināties no Dieva žēlastības, bet atkal
nākt pie Viņa, lai mūsu sirdis nenotrulinās. Dievs piepilda cilvēka garu
ar prieku un apmierinātību, un ticīgais ir gatavs labprāt atmest tās
lietas, kas attālina no Dieva.