Jēzus ceļš Piektdienā 

Lielā piektdiena

Mt.27:27-56 Jēzus nāve
Pilāta karavīri aizveda Jēzu uz pārvaldnieka pili. Jēzum apkārt sapulcējās visa sardzes nodaļa. Tie viņu izģērba un aplika viņam purpura apmetni. Nopinuši ērkšķu vainagu, tie uzlika viņam to galvā, deva viņam niedri labajā rokā un, mezdamies viņa priekšā ceļos, viņu izsmēja:“Esi sveicināts, jūdu Ķēniņ!” Tie spļāva uz viņu, ņēma niedri un sita viņam pa galvu. Kad tie bija par viņu izņirgājušies, tie novilka viņam apmetni un apvilka viņa paša drēbes, un aizveda viņu, lai sistu krustā.
Ejot ārā, tie satika kādu vīru no Kirēnes, vārdā Sīmanis. Viņi piespieda to nest Jēzus krustu. Nonākuši tajā vietā, ko sauc par Golgātu – kas nozīmē Galvaskausa vieta –, tie deva viņam vīnu, sajauktu ar žulti; viņš pagaršoja to, bet negribēja dzert.   Kad tie bija viņu piesituši krustā, tie izdalīja viņa drēbes, mezdami par tām kauliņus. Tad tie apsēdās turpat un viņu apsargāja. Virs viņa galvas tie piestiprināja uzrakstu par viņa vainu:“Šis ir Jēzus, jūdu Ķēniņš.” Tad divi laupītāji kopā ar viņu tika piesisti krustā, viens viņam pa labo, otrs pa kreiso roku.   Bet tie, kas gāja garām, zaimoja viņu, galvu grozīdami,   un teica:“Tu, tempļa nojaucējs un uzcēlējs trijās dienās! Glāb nu pats sevi; ja tu esi Dieva Dēls, kāp zemē no krusta!” Tāpat arī virspriesteri līdz ar rakstu mācītājiem un vecajiem ņirgājās par viņu: “Citus viņš glāba, bet pats sevi nevar izglābt. Ja viņš ir Israēla ķēniņš, lai nokāpj tagad zemē no krusta, un mēs viņam ticēsim.   Viņš paļāvās uz Dievu; lai Dievs viņu tagad izglābj, ja grib. Viņš taču sacīja:es esmu Dieva Dēls.” Tāpat arī laupītāji, kas kopā ar viņu bija krustā sisti, zaimoja viņu.
Tumsa pārklāja zemi no sestās līdz devītajai stundai,   un pēc šīm trim stundām Jēzus sauca skaļā balsī:“ Ēli, Ēli, lamā sabahtani!” Tas nozīmē:“ Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ tu mani esi atstājis!” Daži no tiem, kas tur stāvēja, to dzirdēdami, sacīja:“Šis sauc Eliju!”   Tad kāds no viņiem, pieskrējis klāt un paņēmis sūkli, iemērca to etiķī un, uzspraudis to uz niedres, sniedza viņam padzerties. Bet pārējie teica:“Pag, redzēsim, vai Elija nāks viņu glābt.” Tad Jēzus atkal iekliedzās skaļā balsī un nomira. Un, redzi, tempļa priekškars tika pārplēsts divās daļās no augšas līdz apakšai, un zeme trīcēja un klintis sašķēlās. Kapi tika atdarīti un daudzu svēto miesas, kas dusēja, augšāmceltas. Tie izgāja no kapiem pēc viņa augšāmcelšanās, nāca svētajā pilsētā un daudziem parādījās. Bet centurions un tie, kas kopā ar viņu sargāja Jēzu, redzēdami zemestrīci un visu, kas notiek, ļoti sabijās un teica:“Patiesi šis bija Dieva Dēls!”   Tur bija arī daudz sieviešu, kas skatījās no tālienes. Viņas bija sekojušas Jēzum no Galilejas un viņam kalpojušas. Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Zebedeja dēlu māte.

Jūdi ieradās Jeruzālemē no visiem Romas impērijas nostūriem, lai
svinēt Pashu. Šķērsojot vēl pēdējos metrus līdz galamērķim, tie
noskatījās uz šausminošo skatu, kas bija redzams uz pakalna pie
Jeruzālemes vārtiem. Pēc sava izskata pakalns bija ieguvis
nosaukumu – Golgāta, kas nozīmē Galvas kausa vieta. Svētceļnieki
par šo skatu vairs tik ļoti nešausminājās, jo Poncijs Pilāts uz lielajiem
svētkiem mēdza sodīt dumpiniekus un nemiera cēlājus, lai jūdus
brīdinātu par sekām, kad saceļas pret Romas impērijas varu. Ar vēsu
skatienu tie lasīja uzrakstus, kas tika pielikti pie krustā sistajiem. Kādi, kas jau bija dzirdējuši par Jēzu izsaucās: “Tu, Tempļa nojaucējs un
uzcēlājs trijās dienās! Glāb nu pats sevi; ja tu esi Dieva Dēls, kāp zemē
no krusta!” Tie Sinedrija locekļi, kas nespēja nosēdēt mierā, kamēr
neredzēja Notiesātā nāvi, arī atnāca uz Golgātu, lai paņirgātos par
Jēzu: “Citus viņš glāba (kad Jēzus iejāja Jeruzālemē uz ēzeļa, ļaudis
sauca “Ozzana!”, kas nozīmē “glāb mūs!”), bet pats sevi nevar izglābt.
Ja viņš ir Israēla ķēniņš, lai nokāpj tagad zemē no krusta, un mēs
viņam ticēsim!”
Lai gan bija tikai sestā stunda, laiks pēkšņi apmācās kā krēslas
stundā, it kā pati saule novērstu savu skatienu no Dieva Dēla lielajām
ciešanām. Vēl nobaudījis etiķi, lai piepildītos Raksti, kas pravietoja par
Viņu, Jēzus sacīja: “Ir piepildīts!” Viņš zināja, ka Viņa krusta nāve jau ir
tuvu klāt, Viņš sāka lūgties lūgšanu, kuru jūdi jau no bērnības sacīja
pirms gulēt iešanas: “Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās” (Ps.
31:6). To pateicis, Viņš nomira. Cilvēka Dēls izdzēra visu rūgto biķeri
līdz galam. Šajā mirklī cilvēki sajuta, ka zeme notrīcēja, un ieraudzīja
plaisas klinšainajā zemē. Tempļa priekškars, kas nodalīja svēto vietu
no vissvētākās, pārplīsa no augšas līdz apakšai. Centurions, kam bija
uzdevums pārliecināties, ka nāves sods notiesātajiem tiek pareizi
izpildīts, no pakalna redzēdams, kādas zīmes notiek līdz ar notiesātā
nāvi, ļoti sabijās un ierunājās: “Patiesi šis bija Dieva Dēls!” Kaut kas
neizprotams atklājās romiešu varasvīram. Un visu Vecās Derības
laikmeta ticīgo un dievbijīgo garīgās miesas tika augšāmceltas, jo tie
bija vadījuši savas dzīves kopā ar Dievu. Redzi, Dieva Dēls sakāva
grēka un nāves varu. Šī ir pirmā augšāmcelšanās. Jūdi, redzēdami
visas šīs parādības, sabijušies fiksi skrēja atpakaļ pilsētā. Tie nojauta,
ka ir izdarījuši kaut ko ārkārtīgi briesmīgu. Ja arī tie visi nožēlotu
dumpošanos pret Savu Dievu, un nāktu Templī upurēt upurus par
grēku piedošanu, kā to Vecās Derības laikmetā darīja Dieva izredzētā
tauta, bet Dievs vairs nav ierobežots kādā tumšā telpā Tempļa
vissvētākajā vietā. Kopš šī brīža Kristus upura dēļ Debesu Tēvu caur
Svēto Garu var iemantot katra cilvēka dvēsele, neatkarīgi no tautības
vai atrašanās vietas. Dieva Izredzētajai tautai bija noņemts tas, kas
padarīja viņus tik īpaši izredzētus.