Esmu trūcīgs un nabags (3) 

Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus. Lūkas evaņģēlijs 1:53

Izsalkušos Viņš piepilda ar labumiem. – Kas ir izsalkušais?

Izsalkušais noteikti ir cilvēks, kam trūkst nepieciešamais, – nevis kaut kas patīkams vai skaists no kā sliktākajā gadījumā var atteikties, bet nepieciešamais, tas bez kā nevar iztikt.

Nepieciešamais var būt rieciens maizes vai šķīvis zupas…

Bet nepieciešamais , kā varbūt pietrūkst kādam cilvēkam, ir dzīve, kas tam šķistu dzīvošanas vērta. Jo tā, ko viņš dzīvo, ir izniekota un tukša. Un cilvēks jūt izsalkumu..

Nepieciešamais var būt mazliet prieka. Cilvēks meklē sev visapkārt, bet neatrod nekā, pilnīgi nekā, kas to patiesi iepriecinātu. Un viņš jūtas izsalcis.

Nepieciešamais var būt patiesa pieķeršanās, pārliecība, ka viņš kādam ir vajadzīgs. Bet neviens nespēj viņu mīlēt. Un tas ir cilvēka izsalkums.

Un ja nu nepieciešamais, kā viņam pietrūkst, ir tīra sirdsapziņa?

Tieši par šiem izsalkušajiem ir teikts: „Dievs tos ir piepildījis labumiem” Viņam nepietika iedot tiem vien mazu iepriecinājumu, kārumu, Ziemassvētku dāvaniņu, – kaut ko līdzīgu Lāzara drupačām no bagātnieka galda.

Nē, Dievs tos pabaroja līdz sātam. Viņš lika līt mīlestības straumēm no debesīm.

Pašus nabadzīgākos Kristus darīja par visbagātākajiem, kļūstot cilvēku brālis, pats kļūstot par izsalkušo, kurš kopā ar viņiem un viņu dēļ sauc: ”Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?”

Jo Viņš nostājās izsalkušo pusē, lai attālinātu no tiem un pats uzņemtos viņu vājumu, visu bezjēdzību, visus viņu grēkus un trūkumus.

Samaksājot pats ar sevi, Jēzus kļuva cilvēku aizstāvis pret sātanu, pret nāvi, pret visu, kas padarīja viņu dzīvi skumju , sliktu un tumšu.

To visu Kungs paņēma sev, lai pretī dotu to, kas nāk no Viņa, – Dieva bērna slavu, godu un prieku.

Karls Barts