Tēvs sūtīja savu dēlu uz lauka, lai lasītu akmeņus. Atnācis dēls uz lauka, sāka tos vākt. Vāca vienu stundu, vāca otru stundu, bet akmeņi kā nepalika mazāk , tā nepalika. Dēls palika grūtsirdīgs no nepaveicamā darba , apsēdās zem bērza un sāka klausīties tā lapu šalkoņā.
Atnāca tēvs un redzēja , ka dēls laiskojas bez darba un jautāja : „Kāpēc nelasi akmeņus?” Dēls atbildēja: „ Akmeņi te vai cik, lasi vai nelasi, tāpat no lauka visus nenolasīsi.”
Tēvs atbildēja: „Bet tu soli pa solim dari savu darbu un par katru novākto akmeni priecājies, bet nedomā pa tīru lauku, bet domā par to, kā tava roka sniedzas pēc katra nākošā akmens . Tā arī darbu padarīsi.”
Ak! Cik vienkārši un pareizi.