Dr.J.A.Freijs “Trīs krusti” 

TRĪS KRUSTI

“Tad divi slepkavas tika kopā ar Jēzu krustā sisti;

viens pa labo, otrs pa kreiso roku.” (Mat. 27:38)

Lasot Evaņģēliju, redzam, ka daudzus notikumus apraksta tikai viens evaņģēlists, par dažiem raksta divi evaņģēlisti, par citiem trīs, bet dažus notikumus ir aprakstījuši visi četri evaņģēlisti.

Tā Kunga krusta nāvi ir aprakstījuši visi četri evaņģēlisti. Nāves aprakstā visi uzsvēra, ka reizē ar mūsu Kungu arī divi ļaundari tika sisti krustā.

Kad evaņģēlisti aprakstīja mūsu Kunga krusta nāvi, tad viņi rādīja ainu, kurā ir trīs krusti. Daži, lai savā dievbijībā netiktu traucēti, tos divus krustus pastūmuši pie malas un skatās tikai uz vidējo. Bet mūsu Kunga pestīšanas darbs ir savienots ar abiem ļaundariem, tādēļ tos nedrīkstam šķirt no Pestītāja krusta. Tādēļ Svētais Gars, kas evaņģēlistus vadīja Evaņģēliju uzrakstīšanā, visus četrus vadīja tā, ka tie šos trīs krustus paturēja kopā. Un tā mums tie jāredz. Ja Kristus krustu redzam, tad redzam arī divu ļaundaru krustus un Jēzu vidū starp abiem. Aplūkosim šos krustus.

PIRMAIS KRUSTS

Dažiem no mums varbūt patiktu tūlīt tuvoties vidējam krustam, taču man jūs jālūdz kādus acumirkļus piegriezt vērību abiem malējiem krustiem – abiem ļaundariem. No Mateja un Marka evaņģēlijiem varam noprast, ka sākumā abi ļaundari savos uzskatos bija vienoti un Jēzum izteica pārmetumus un Viņu apsmēja, bet vēlāk, nāvei tuvojoties, viens no viņiem apdomājās un sāka To Kungu aizstāvēt un lūgt.

Lūkas evaņģēlijā, pievēršot uzmanību vienam no ļaundariem, mēs to vispirms dzirdam Kristu zaimojam: “Ja Tu esi Kristus, tad palīdzi sev pašam un mums.” Tie jau gan nebija viņa paša vārdi. Šos zaimus viņš nupat bija noklausījies no virsniekiem, farizejiem, rakstu mācītājiem. Kad mācīti un cienīgi ļaudis runā aplamības, tad vienkāršie ļaudis tās ātri iemācās. Arī kareivji pie krusta cienīgo ļaužu zaimus ātri iemācījās. Kad mācītāji un tautas vadoņi ir neticīgi, tad nav ko brīnīties, ka tauta no viņiem neticību ātri iemācās.

Tā notika pie krusta tik nopietnā brīdī. Slepkava tuvojās nāvei. Daži neatgriezušies cilvēki domā, ka tie droši varēs atgriezties no grēkiem vēl pašā pēdējā brīdī pirms nāves. Bet šāda iespēja nav garantēta.

Lūk, viens no ļaundariem nāves tuvumā vēl vairāk novērsās no Dieva. Visa viņa dzīve bija ļauna. Daudzreiz viņam bija izdevies izbēgt pelnītam sodam. Šoreiz viņš bija piekalts pie krusta un bija dabūjis, kā otrs biedrs tam sacīja, ko pelnījis. Taču ļaundaris nedomāja nožēlot savus grēkus, bet domāja tikai par to, kā varētu tikt vaļā no krusta. Tikai vēl šoreiz tikt svabadam! Tālāka, dziļāka skata Mūžībā tam nebija. Un Jēzus ar klusuciešanu apzīmogoja ļaundari mūžīgai pazušanai. Posts tam cilvēkam, kurš nokavē savu atgriešanās laiku, līdz Jēzus vairs neatbild uz lūgšanām!

Daži varbūt teiks: viņš bija ļoti ļauns cilvēks. Nav sacīts, ka viņš būtu bijis ļaunāks par otru ļaundari. Ne viņa pārākais ļaunums, bet viņa neticība. Vēl brīdi būtu bijis laiks ticībā satvert pestīšanu, bet viņš to noraidīja.

Paradīze vai elle? Ļaundaris to varēja izvēlēties. Mūžīga dzīvība un mūžīga nāve stāvēja viņa priekšā izvēlei. Un viņš ar savu neticību un zaimu pilnu muti izvēlējās – pazušanu.

OTRAIS KRUSTS

Novēršoties no Dieva mīlestības nozaimotāja, tuvosimies Dieva žēlastības satvērējam, ļaundarim Jēzus otrā pusē.

Šis ļaundaris atzina sevi par grēcinieku, savam biedram sacīdams: “Mums gan pareizi notiek… mēs saņemam, ko esam nopelnījuši par saviem darbiem.” Dzīves tumšā pagātne un ļaunie darbi bija šī cilvēka acu priekšā. Cauri šai pagātnei viņš redz spīdam mazas gaismiņas: bērnību – māti ar Dieva Vārdiem un mātes lūgšanas. Kā oglītes zem pelniem šīs atmiņas bija ierausušās dziļi sirdī un gatavojās nupat izdzist. Bet dzīves vētra, kas pašlaik brāzās pār ļaundara sirdi, pairdināja grēku biezo pelnu kārtu un uzpūta sirdī bērnībā aizdedzināto uguni. Jau daudzreiz sirds tam bija bijusi mierīga, bet ļauno kaislību dūmi bija noslāpējuši labā uzliesmojumu. Viņš bija klīdis vienmēr tālāk prom kā pazudušais dēls. Jā, vēl tālāk nekā pazudušais dēls, jo bija kļuvis par laupītāju, par slepkavu.

Pie krusta izšķīrās cilvēku Mūžības likteņi. Pie krusta ir ceļa jūtis: vienam uz pazušanu, otram uz dzīvību. Viens apcietinās savā grēkā un aiziet garām Dieva žēlastībai, otrs atzīst savus grēkus un pieņem žēlastību. Dvēseles dievišķais virziens atklājas grēku atzīšanā un nožēlošanā. Otrs slepkava dodas šajā virzienā. Vainīgais pieķērās nevainīgajam, apliecinādams: “Bet Viņš (Jēzus) nekā ļauna nav darījis.”

Otrs ļaundaris ticēja uz Dieva Dēlu un Viņu pielūdza: “Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā Valstībā!” Kāds plašs un gaišs skats atveras tādai dvēselei, kura sāk virzīties uz Dieva pusi! Dvēsele redz Jēzu kā Dieva Dēlu. Dvēsele redz, ka Jēzum pieder Valstība. Dvēsele ierauga, ka Viņš celsies augšā, lai gan Viņš vēl ir pie krusta. Ļaundara dvēsele nojauš, ka arī viņa pie krusta nemirs, ka arī viņa stāv Mūžības priekšā. Bet kur palikt? Noziedznieka dvēsele, kas pati sevi bija notiesājusi, ierauga Jēzu – savu vienīgo Glābēju – un sāk lūgt: “Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā Valstībā!” Dvēsele savās bailēs un izmisumā nezina, ko lūgt. Tā tiecas iegūt, lai Jēzus to pieminētu, kad Viņš nāks savā Valstī.

Šis noziedznieka ticības sinepju graudiņš pārcēla kalnus, visus viņa noziegumu kalnus, kas aizšķērsoja viņam ceļu uz svētlaimi. Atvērās gaiša ieeja uz Paradīzi pie Jēzus rokas un ar Jēzus iedrošinājumu: “Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani Paradīzē!” Šis bija Jēzus nāves atmaksas pirmais spožais dārgakmens Viņa uzvaras un cilvēku pestīšanas Paradīzē.

TREŠAIS KRUSTS

Skatoties uz Jēzus krustu, mēs vispirms redzam, ka tas stāv starp divu noziedznieku krustiem. Tuvojoties Jēzum pie krusta, neredzam ap Viņu svēto pulkus ar slavas dziesmām mutē. Te sastopamies ar smējēju, zaimotāju un nicinātāju pulku, ar rupjas varas un liekuļotāja svētuma pārstāvjiem, kuru mutes pilnas nodevības un zaimu, Jēzum pie krusta pa labo un kreiso pusi ir slepkavas. Ak, Dieva Dēls, kādā sabiedrībā Tu esi iestidzis! Piedzimstot Tev nebija citur vietas kā lopu kūtī, un mirstot cilvēki Tevi izvada, it kā tie būtu plēsīgi zvēri. Te redzam mīlestību ejam nāvē, lai glābtu samaitāto pasauli.

Kad stāvam pie Jēzus krusta starp abiem ļaundariem, tad sākam saprast neizmērojamo Dieva mīlestību, uzlūkojot vietu, kurā Dievs savu Dēlu upurējis: pašas bezdievības vidū. Dievs savu pestīšanu ir sniedzis viszemākajā vietā. Jēzum abās pusēs karājas noziedznieki. Un Jēzus savas rokas ir izstiepis uz abām pusēm. Viens noziedznieks Viņa roku ar zaimiem atstumj un aiziet uz pazušanu, otrs ticībā Jēzus rokai pieķeras un top ievadīts Paradīzē. Pie Jēzus krusta izšķiras visu cilvēku likteņi. Pazudis vai glābts.

Pamatojoties uz Jēzus vietniecisko nāvi pie krusta, Dievs glābšanu un grēku piedošanu ir sagādājis visai pasaulei. Pie krusta redzam taisnību un mīlestību kopā saplūstam. Jēzus uzņēmies sodu par cilvēces grēkiem, pestīšanai vārti atvērti un mīlestībai ceļš vaļā.

Daļa no pasaules aiziet garām krustam vienaldzīgi, neticīgi vai zaimojot. Bet daļa no pasaules pie krusta apstājas, lai tur noliktu savu grēku nastu, saņemtu piedošanu, salīdzināšanu un mieru ar Dievu.

STĀVOT TRĪS KRUSTU PRIEKŠĀ

Mums jāizšķiras tāpat kā abiem ļaundariem. Viens no tiem izvēlējās ceļu uz pazušanu, otrs uz dzīvību. Mums jāiet vidējam krustam garām pa vienu vai otru pusi. Ko darīsim? Vienā pusē pazušana, otrā pestīšana. Vienā pusē nāve, otrā dzīvība. Vienā pusē elle, otrā Paradīze. Kurā pusē tu stāvi? Tev pašam ir dota izvēle. Un no tavas izvēles atkarīga tava mūžīgā laime vai nelaime. Ja tu izvēlies nepareizu lēmumu, to tu Mūžībā vairs neizlabosi.

“Ak, svētais Dievs, kā es, grēcīgais cilvēks, lai izprotu Tavu mīlestību! Tu mani, nevērto, esi turējis tik vērtīgu, ka savu Dēlu esi nodevis nāvē par mani! Ja slepkavam pie krusta nevajadzēja pazust, tad arī man nav jāpazūd. Viņam bija atļauts pieķerties Tava Dēla rokai un pie tās ieiet Paradīzē. Jēzu, arī es iedrošinos ticībā satvert Tavu roku. Kungs, sniedz man Tavas pestīšanas spēku! Es vēlos Tev piederēt. Tavs mūžam būt. Kungs, piemini arī mani!”..