Ceļā uz garīgo Betlēmi 

..tad gani runāja savā starpā: „Ejma tad nu uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.” Lk.2:15b

Mēs esam dievnamā. Savā draudzē. Kas mūs te velk? Ko dievnams spēj dot Kristus piedzimšanas svētajā vakarā? Reālo Betlēmi mēs šeit nespējam ne dot, ne atrast. Jauki, kur ir vēl liela, plaša , bagāta svētku draudze. Drūzma ceļ svētku jūtas. Bet daža latviešu draudze ir kā pamests bāreņu pulciņš…

Ko dievnams Svētvakarā mums spēj dot? Svētku spožumā mēs nevaram sacensties ar gaismu ielās un skatlogos. Egles garums būs lielāks visu Amerikas pilsētu laukumos, un Baltais nams jau arvien bijis priekšgalā ar slaidākām eglēm un brīnišķīgākajām rotām. Kaut kas ir tomēr mūsu dievnamā un kaut kas ir mūsu pulciņā, ko nevar atvietot ne ar kādu citu spožumu, ne ar kādu bagātību. Kas tad arī gani Betlēmē bija? Nabaga ļaudis, nepazīstami pirms un nepazīstami pēc tam, – neviena vēstures grāmata nestāsta, kā viņus sauca. Un tomēr , ko tie „runāja savā starpā un ko tie piedzīvoja, tas nav vairs aizmirstams. „Iesim tad nu uz Betlēmi. Raudzīt, noticis” Iesim arī mēs. Ja ganiem ko īpašu „Tas kungs licis paziņot”, tad šī ziņa ir svarīga arī mums. Mūsu laikos un mūsu apstākļos.

Nepaliksim mājās ne fiziski ,ne garīgi. Iesim uz Betlēmi.

no A.Veinberga “Pa jēzus pēdām” 1979.LELBA