198. E.Grīslis. Pārdomas par Tit.3:3-7 

„Ja arī mēs kādreiz bijām neprātīgi, nepaklausīgi, maldījāmies, kalpodami dažādām iekārēm un priekiem, dzīvodami ļaunprātībā un skaudībā, ieriebti un viens otru nīzdami. Bet kad atspīdēja Dieva, mūsu glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētaja Garā, Ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, Lai Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki.” Pāvila otrā vēstule Titam 3:3-7

***

Bez mazākām šaubām apustulis Pāvils bija, tautas valodā runājot, īsts „darba rūķis”. Kad vien uz kartes apskatāmies Pāvila misionāra gaitās nostaigātos ceļa gabalus, kad palasām par viņa piedzīvotajām grūtībām un ciešanām, ka arī kad vien iedziļināmies Pāvila rakstītajās vēstulēs, mēs saprotam, ka viņš bija veicis milzu darbu. Mūža beigās apustulis tomēr nepriecājas par padarīto, bet priecājas par to, ko Jēzus Kristus ir izdarījis viņa glābšanas labad. Tā rīkosimies arī mēs! – Dzīvē var parasti vērot, ka tie, kas tiešām paļaujas uz Jēzu Kristu un Viņa dāvāto pestīšanu, ticība dzīvojot ir darbīgi cilvēki. Ticība neļauj sēdēt ar klēpī saliktām rokām! Tajā pašā laikā ticība mūs atbrīvo no tādas slimīgas bažīšanās, kur kaut kā „kautrējamies” liecināt par Kristu un vairamies ko darīt aiz bailēm, ka darbs neizdosies. Nu varbūt šis darbiņš nepadosies; varbūt daudz kas neizdosies! Bet kas par to?! Dāvāsim Viņam savus neizdevušos un pa pusei padevušos darbus! Ziedosim Viņam savu dzīvi, kāda tā arī nebūtu. Savā žēlastībā Viņs tad mūs salāpīs kā vecu kartupeļu maisu – un Viņa lielajā žēlastībā mēs būsim vēl kaut kam derīgi!

***

Mīļais Kristu! Lūdzu, paglāb manu ticību no iemigšanas un savtīgas iesnaušanās, meklējot tikai paša pestīšanu un glābšanu. Stiprini mani, lai es par visu vairāk censtos savā ticībā Tev kalpot un dzīvot Tev pēc Tava prāta. Āmen.