173. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Tesal.2:5-6 

„Jūs zināt, mēs nekad neesam uzstājušies ar glaimiem vai mantkārīgos nolūkos – Dievs ir mūsu liecinieks, Nedz arī sagaidīdami godu no cilvēkiem, ne no jums, ne no citiem.” Pāvila pirmā vēstule tesaloniķiešiem 2:5-6

***

Pāvils vēlreiz atgriežas pie mantkārības jautājuma. Skopi cilvēki par mantkārību bieži vien aizdomās tur citus. Vai šāds piedzīvojums būtu gadījies arī apustulim? Katrā gadījumā Pāvils nemeklē ne mantu, ne arī kādu tur sevišķu godu. Protams, Pāvils pats sevi nenonicina un nenostumj aizkrāsnē. Arī mums nav jāskatās, kā pie pirmās izdevības kaut kur noslēpties un tad lūrēt uz pārējiem ar pirkstiņu mutē, Bet mums arī nav sevišķi jāuztraucas, vai mēs esam pietiekoši pagodināti. Ja esam tiešām padarījuši labu darbu, tad šis darbs ir mūsu gods. Ja to citi neievēro un neciena, tad tas ir viņu negods. Kaut kā sevišķi gaidīt uz godu ir skaidrs neprāts. Kā kristīgiem cilvēkiem mūsu uzdevums ir sludināt evaņģēliju, mīlēt un piedot Jēzus Kristus vārdā. Citiem vārdiem, mums uzdots brīnišķi cēls pienākums, vest citus uz debesu valstību. Tas nozīmē, ka lielāka goda, kā būt par kristieti, vienkārši nav. Neviens kristietis nevar pakāpties augstāk, kā pazemīgi būt pie Kristus kājām. Protams, to var mēģināt kādā citā virzienā, bet tad var ātri vien iznākt piedzīvot: kas augstu kāpj, tas zemu krīt! Protams, pasaules acīs ir iespējams savākt godu kaudzēm. Tikai nelaime ir tā, ka vienu otru reizi šīs kaudzes nelāgi smaržo.

***

Mīļais Jēzu! Es Tev pateicos, ka Tu nemeklēji savu godu, bet manu pestīšanu. Es no Tevis izlūdzos, lai arī mana ticība meklētu kalpot un nevis tikt apkalpotam. Āmen.