09.februāris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Bet Dieva vārds paliek mūžīgi (1. Pēt. 1:24).

Pāvils liek mums saprast, kāds spēks ir vārdam vai apsolījumam, ko devusi uzticama persona. Cilvēkam, kas alkst pēc Kristus un Viņa dāvanām, nav jāsaka: “Kas uzkāps debesīs? – tas ir, lai novestu zemē Kristu, – nedz arī: kas nokāps bezdibenī? – tas ir, lai uzceltu Kristu no miroņiem, – bet kā viņa saka? – Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, – proti, ticības vārds, ko mēs sludinām” (Rom. 10:6–8). Šādam cilvēkam ir vienīgi jātic un ar muti jāapliecina “ticības vārds”.

To ievēro! Viņš saka: “Tuvu pie tevis ir tas vārds.” Viņš apgalvo, ka Dieva vārdā, tiklīdz tu to saņem, tev ir dots viss, pēc kā tu alksti. Pāvils apgalvo, ka vārds no Dieva ir tikpat drošs kā ieguvums, ko turi savās rokās. Mēs zinām, kāda nozīme ir uzticamiem solījumiem cilvēciskās lietās, bet debesu lietās mūsu Galvotājs ir pats Dievs, taču mēs diemžēl neesam pietiekami saprātīgi, lai paļautos uz Viņa vārdu.

Ilustrēsim to ar līdzību par kādu vispārzināmu kārtību: pat ja mums nav reālas naudas, mēs esam gluži apmierināti, ja mums pieder naudas čeki, uz kuriem rakstīts: “Banka apmaina šos čekus pret naudu.” Ar čekiem mēs jūtamies tik droši, ka pat neapmainām tos pret reālu naudu, bet mēdzam tos glabāt pat visu dzīvi un vērtējam tos kā jebkuru citu naudu. Jā, mēs saucam to par naudu, un neviens pret to neiebildīs, jo visos darījumos tā tiek uzskatīta par reālu naudu.

Kas piešķir šiem papīriem tādu vērtību? Tikai daži vārdi un apsolījums, ka pieprasītājs varēs tos apmainīt pret reālu naudu. Pāvils apgalvo, ka Dieva vārdam un apsolījumam ir tāda pati nozīme. Apustulis māca: “Nesaki savā sirdī, kas uzkāps debesīs? – tas ir, lai novestu zemē Kristu.” Viņš saka: tas nav nepieciešams, jo tuvu pie tevis ir tas vārds. Tev ir Kristus, debesis un mūžīgā svētlaime, ja vien tu glabā šo Viņa vārdu savā sirdī un uz to paļaujies. Mūsu Debesu Tēvs virs zemes ir izdevis ko līdzīgu čekiem, proti, Savu vārdu.

Būsim saprātīgi, lai mācētu tik droši paļauties uz Dieva vārdu, ko Viņš devis Savā lielajā “čeku” grāmatā, Bībelē, kā mēs paļaujamies uz valdnieka vārdiem! Dievs mūs nepiekrāps ar Saviem vārdiem, kad vēlēsimies tos apmainīt pret apsolīto realitāti – debesīm un mūžīgo svētlaimi.

Lai šī ilustrācija mums atgādina par ikviena Dieva vārda un apsolījuma lielo nozīmi! Mēs nekad nespēsim uzticēties visai neaprakstāmajai debesu godībai, ko apsola Dieva vārds, ja mēs dziļi savā dvēselē neticēsim, ka pats Dievs to teicis! Vai tas nav vareni, ka pats Dievs mums devis apsolījumus? Tas ir prātam neaptverami! Vai ir vēl kas drošāks par Dieva paša solījumu? Vai Dievs var melot? Cik gan neaprakstāmi samaitāts ir mūsu prāts, ka neglabājam šīs lietas prātā daudz rūpīgāk.

Apustulis raksta, ka Dievs mums ir devis ne tikai lielu apsolījumu Kristū, bet arī apstiprinājis to ar svētu zvērestu. Viņš saka: “Jo Dievs, Ābrahāmam apsolījumu dodams, kad Viņam nebija lielāka, pie kā zvērēt, zvērēja pie Sevis paša,” un: “..lai šīs divas negrozāmās lietas [apsolījums un zvērests], un Dievam taču nebija iespējams melot, būtu par stipru paskubinājumu mums, kas esam meklējuši glābiņu, satverot gaidāmo cerību” (Ebr. 6:13, 17–18).

Mūsu varenais un žēlastībā bagātais Dievs! Tu esi apstiprinājis Savu vārdu ar zvērestu, bet mēs joprojām neticam! Palīdzi mums! Palīdzi mūsu samaitātās sirds tumsības un neticības dēļ! Labais un varenais Dievs, piedod un palīdzi mums!