Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā (Rom. 6:5).
Burtiski tas skan tā: “Saauguši kopā Viņa nāves un augšāmcelšanās līdzībā.” Šie vārdi vislabāk izskaidrojami ar līdzību, kur Kristus salīdzina Sevi ar sēklas graudu, kas tiek iemests zemē un nomirst, bet vēlāk nes augļus (Jņ. 12:24). Tā arī visām mūsu spējām un spēkiem ir jāmirst un jātop apglabātiem, lai iegūtu jaunu debesu dzīvi, un jākļūst par sēklu, kas lielajam Pļaujas Kungam derīga un ko Tas uzņem Savos šķūņos. Bet, kamēr vien cilvēks pats ir kaut kas un kaut ko spēj, viss, ko viņš dara, pat vislielākais viņa garīgums, ir dzimis “no miesas” un Dievam nav pieņemams. Pat tad, kad cilvēks sasniedz savus vislielākos augstumus, viņš neizbēgami ir saindēts ar pašdievišķošanas indi un turklāt ar visa veida cilvēka dabas nešķīstību. Tādēļ visa paļaušanās uz mūsu spēkiem un spējām, gudrību un rīcību ir jāpazemo un jāiznīcina, lai Dievs varētu atklāt mūsos Savu spēku. Iekams grēcinieks nav apjautis savu pazudušo, nolādēto, bezspēcīgo pārkāpēja stāvokli, iekams viņš nav nonācis strupceļā un dzirdējis Dieva Dēla balsi par tīru žēlastību un apžēlošanu, tikmēr viņā nav patiesas dzīvības. Bauslības pildītāji nesaprot šo noslēpumu. Viņiem tas viss šķiet tumsonīgi un muļķīgi, jo tie uzstāj, ka, tikai nopietni piepūloties, cilvēks var kļūt svēts. Bet viņi ignorē Kristus vārdus: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt,” (Jņ. 15:5) vai arī saprot tos kā pamudinājumu uz lūgšanu. Taču Tas Kungs nesaka: “Ja jūs nelūdzat Mani.” Nē, Viņš saka: “Ja jūs nepaliekat Manī, kā zars paliek pie vīnakoka, jūs nenieka nespējat darīt. Palieciet Manī.” Protams, arī lūgšana te ir nepieciešama, tomēr nekāds lūgšanu daudzums nespēs radīt patiesu svētdarīšanu, ja tas nenotiek tā − kā Raksti māca −, ka tu mirsti un topi bezspēcīgs, un jūti savu pazušanu, lai tava dzīvība būtu vienīgi Kristū, saaugot “kopā Viņa nāves un augšāmcelšanās līdzībā”. Tam jānotiek saskaņā ar vārdiem: “Ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu” (Jņ. 12:24). Īsta svētdarīšana tavā sirdī sākas tad, kad tu pēc pieredzes vari sacīt: es ļoti nopietni pats sevī meklēju taisnību un svētdarīšanu, bet ar visām savām pūlēm es kritu kaunā, tomēr taisnību un svētdarīšanu es atradu Citā − manā Kungā Jēzū Kristū. Man bija lielas ambīcijas, es apņēmos, cīnījos un lūdzos, bet kļuvu arvien nelaimīgāks un grēcīgāks, līdz kritu izmisumā un biju pavisam pazudis. Tad Tas Kungs nāca un darīja mani dzīvu. Es tiku izglābts vienīgi no Viņa žēlastības. Taču es bieži kritu atpakaļ vecajās iedomās par saviem spēkiem un spējām, jo es domāju, ka svētdarīšana ir manis paša lieta, un es atkal paļāvos uz saviem darbiem. Es gribēju ticēt, lūgt un cīnīties un pat jutu, ka spēju kaut ko sasniegt. Bet tad atkal piedzīvoju savu bezspēku un pazudušo stāvokli. Es nespēju ne ticēt, ne lūgt, ne domāt ko labu kā vien to, ko Dievs man deva. Un, kad atkal biju šādi pazemots, bezspēcīgs un miris, tad Tas Kungs no jauna nāca pie manis ar Savu Evaņģēliju un veda mani atpakaļ pie tīrās un skaidrās žēlastības, no kuras biju atkritis. Un tad es no jauna ieguvu labprātību un spēku darīt labu. Atceries, ka, atrodot taisnību un svētdarīšanu Kristū, tu piedzīvo, ka esi atkarīgs no Viņa katrā lietā un katrā brīdī. Tikai tad tava vecā cilvēka nomērdēšana notiek pa īstam un apspiesti tiek ne tikai grēka spēcīgie izvirdumi, bet mērdēta tiek arī vecā cilvēka sirds un dzīvība − dziļā, nebeidzamā savtība un iedomas par savām spējām un spēkiem. No vecā cilvēka samaitātības dziļumiem kā briesmīgi plūdi mūsu dabā laužas laukā tādi grēki kā lepnums, bezdievība, vieglprātība, neticība, aukstums, nepaklausība, patvaļa, izlaidība, dusmas, nepacietība, neīstums, meli un citi grēki un netikumi. Cīnoties un mērdējot visu šo čūskas sēklu, mums vispirms ir jāatmet visa mūsu dziļā savtība un mūsu iedomātās spējas. Un tas nenotiek tikai vienreiz, kad atgriežamies, bet tam jānotiek visa mūsu mūža garumā ikdienas grēknožēlā. Kā tas notika, kad pirmoreiz bauslība mūs apsūdzēja, tā jānotiek arī uz priekšu, ka bauslība mūs apsūdz un pazemo, tiklīdz mēs kaut ko no sevis iedomājamies vai gribam būt kas īpašs. Līdz ar to mēs nekad vairs negūsim mierinājumu un laimi sevī un nevienā lietā, kas ir mūsos, bet mūsu vienīgais mierinājums būs Jēzū Kristū. Taču mums nav jāpaliek savā samaitātībā, verdzībā un bezspēcībā. Jaunajam cilvēkam ir nepieciešams uzturs un nemitīgs stiprinājums. Tam arvien ir vajadzīgs, lai mūsu sirdsapziņa tiktu mierināta un uzmundrināta un mēs taptu laimīgi un svētīgi Evaņģēlija žēlastībā. Tādējādi mums aizvien būs nepieciešama īsta un dzīva svētdarīšana Svētajā Garā, nevis pašizdomāti, miruši un virspusīgi darbi.
Jaunākie komentāri
Jānis / pirms 73 mēn.
Astere / pirms 75 mēn.
Jānis / pirms 75 mēn.
guntabl / pirms 76 mēn.
Armands / pirms 77 mēn.