27.februāris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku (Rom. 4:8).

Ieklausies: “Cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku”! Vai ir tāds cilvēks virs zemes? Kur viņš ir? Vai esi tādu redzējis? Jo es vēlētos redzēt šo laimīgo cilvēku, kam ir tādas attiecības ar Dievu, ka Viņš tam nepielīdzina tā grēku. Kurš ir tas laimīgais? Tas ir cilvēks, saka apustulis, kam Dievs pielīdzina taisnību bez darbiem un kam pārkāpumi ir piedoti un grēki apklāti.

Tu jautā: bet kā pazīt šo laimīgo cilvēku? Kādas ir viņa pazīmes, lai, tās zinādams, es pats varētu kļūt par svētīgu cilvēku? Apustulis paskaidro, ka pats sevī šis cilvēks jūtas ļauns un nepaļaujas uz saviem darbiem, bet uzticas vienīgi Tam, kas attaisno bezdievīgo (Rom. 4:5).

Arī Dāvids apraksta, kāds ir svētīgs cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēkus. Dāvids raksturo to kā cilvēku, kam nav garīgās viltības − tas vairs neslēpj savus grēkus no Tā Kunga, bet atzīst Dievam savus pārkāpumus (Ps. 32:5).

Pirmām kārtām, tas nozīmē, ka tas nekādā gadījumā nav lepns, paštaisns un neievainots cilvēks, kurš paļaujas uz saviem nopelniem un izvairās no žēlastības troņa. Tas nav cilvēks, kas spēlē viltus spēli Dieva priekšā, pienesot Viņam savus darbus, pielūgsmi, garīgās aktivitātes, lūgšanas utt. kā jaukus upurus, un vienlaikus apslēpj savus grēkus vai nu tādēļ, ka tas neapzinās neko lielu, par ko uztraukties, vai arī ar nolūku, lai izvairītos par to domāt un varētu palikt grēkā.

Liekas, ka tieši tā klājies Dāvidam tolaik, kad viņš apslēpa savus grēkus no Dieva, vēlāk nosaukdams to par “viltību garā” Parasti pirmais grēksūdzes solis ir atbrīvošanās no šīs viltības. Taču grēksūdze ietver sevī arī paļāvību uz Dieva žēlastību, jo tas, kas netic Dieva žēlastībai, no Dieva var tikai bēgt un slēpt savus grēkus. Tāds cilvēks nenāk pie Kristus, lai nožēlotu grēkus. Kristus to paskaidro, runādams ar nabaga grēciniekiem un grēcīgām sievietēm, kas lielās bailēs bija atnākušas pie Viņa: “Tava ticība tev palīdzējusi” (Lk. 7:50). Sirdī, kas nāk pēc palīdzības pie žēlastības troņa, vienmēr ir ticība.

Kā ir ar tevi, vai tu atbilsti šim aprakstam? Ja tā, tad tu esi svētīgs cilvēks, kam Dievs nepielīdzina nekādu grēku. Lai cik niecīgs, grēcīgs un necienīgs tu būtu, tu arvien paliec nemitīgā Dieva žēlastībā un draudzībā. Tu esi žēlastības bērns, ko Viņš nekad netiesās pēc bauslības. Viņš patiesi redz tavus grēkus, bet saka: Es tev tos nepielīdzināšu, jo tu tici Manam mīļotajam Dēlam, un Es esmu darījis Viņu par žēlastības troni.

Tā ir nopietna un svarīga dievišķā patiesība, ka ticīgie ir tāda tauta, kurai Dievs nepielīdzina nekādus grēkus. Juzdams grēku sevī, lūdzu, neaizmirsti, ko māca šis Svēto Rakstu teksts. Tas nesaka: “Svētīgs ir tas cilvēks, kuram Dievs neatrod nekādus grēkus,” bet saka: “Svētīgs ir cilvēks, kam Dievs nepielīdzina viņa grēku.” Tas nesaka: “Svētīgi ir tie, kas nav izdarījuši nekādus pārkāpumus,” bet saka “Svētīgi ir tie, kam pārkāpumi piedoti.”

Šai ziņā cilvēkam ir nepieciešama stipra ticība, kas cieši pieķeras Dieva vārdam un neļauj sevi maldināt ar ārējo šķietamību un sajūtām. Visnožēlojamākie grēki, visbriesmīgākās iekšēja posta vētras vai ārēji pārbaudījumi nevar iznīcināt šo dievišķo patiesību, ka Dievs piedod un nepielīdzina grēku, bet uztur Savus ticīgos ar Savu mūžīgo mieru.

Padomājiet par Dāvida dzīvi, jo viņa vārdus šeit citē apustulis. Padomājiet par viņa dzīvesstāstu. Cik liels kontrasts starp lielo žēlastību un nožēlojamiem dzīves mirkļiem! Ievērojiet viņa augsto aicinājumu būt par Kristus priekšteci un simbolu! No ganuzēna viņš kļūst par Israēla valdnieku un pravieti. Ievērojiet Dieva liecību par viņu (1. Sam. 13:14) un viņa pāri plūstošo sirdi psalmos. Cik liela ir žēlastība, un cik dedzīga sirds, kas pievērsta Tam Kungam!

Bet vienlaikus − kāda briesmīga velna sijāšana, kādi šausmīgi grēka darbi, kritieni un pārkāpumi un kādi sirdsapziņas pārmetumi un izbīlis Dieva priekšā! Un vēlāk − cik smags piemeklējums un rūgts pazemojums, cik grūta atgriešanās un raudāšana Dieva priekšā! Tas viss ir “manu grēku dēļ”, viņš saka. Un tomēr tam neseko pilnīgs Dieva atraidījums. Dievs ir dusmīgs, saka Dāvids Ps. 7 un Ps. 103, bet tomēr Viņš nedusmosies mūžīgi, jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas.