25.februāris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk Tam Kungam (Kol. 3:20).

Paklausība vecākiem un tiem, kas saukti tēva un mātes vārdā, ir ļoti svarīga un fundamentāla un pieļauj tikai vienu izņēmumu − gadījumā, kad paklausība vecākiem nonāk pretrunā ar paklausību Dievam. Jo Dieva vārds saka: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem,” (Ap. d. 5:29) un: “Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts” (Mt. 10:37). Tas ir vienīgais izņēmums. Bet citādi Dieva vārds saka: “Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk Tam Kungam.”

Tāpat kalpi ir mudināti paklausīt “visās lietās saviem laicīgajiem kungiem, ne vien acu priekšā, kā tādi, kas cilvēkiem grib izpatikt, bet ar neviltotu sirdi, Kristus bijībā”. Attiecībā uz laicīgo valdību tāpat ir sacīts: “Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas” (Rom. 13:1). “Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ, gan valdniekam, kas ir pār visiem, gan pārvaldniekiem kā tādiem, kas viņa sūtīti” (1. Pēt. 2:13−14). Visbeidzot, par mācītājiem Dieva vārds arī mudina un pavēl: “Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi” (Ebr. 13:17).

Mēs redzam, ka paklausībai ir arī savas robežas. To nedrīkst pārspīlēt, lai paklausība vecākiem, varas iestādēm un mācītājiem nekļūtu par nepaklausību Dievam, Viņa vārdam un sirdsapziņai. Ja mums tiek prasīta paklausība, kas pretēja Dieva vārdam un dzīvai sirdsapziņai, tad, parādot visu cieņu, mums tomēr tāda paklausība ir skaidri jānoraida − kaut arī mūsu rīcība tiktu saukta par nepaklausību, dumpi u. tml.

Bet citādi paklausībai ir jābūt neierobežotai. Nevienā citā pamācībā nav sniegt tik daudz nopietnu, skaidru un sirsnīgu pamudinājumu kā šajā. Nav šaubu, ka paklausība mēdz būt ļoti grūta īpaši gadījumos, kad tiem, kam ir vara noteikt pār mums, izmanto savas tiesības aplami, dodot cietsirdīgas un netaisnīgas pavēles. Vai arī, kad cilvēki ir spiesti paklausīt situācijās, kad

pavēles dod tie, kam ir mazāka saprašana nekā tiem, kuriem jāklausa. Bet, kamēr vien pavēle nav pretrunā ar Dieva vārdu un sirdsapziņu, mums ir labprātīgi jāpaklausa “ne vien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem” (1. Pēt. 2:18).

Vienīgās tiesības, kas ir padotajiem, ir dot lēnprātīgus un cieņas pilnus ieteikumus. Bet, ja tie nelīdz un gudrs padoms netiek uzklausīts, tad mums tik un tā ir jāpaklausa vai pat jācieš netaisnība. Tas Kungs mums nav pavēlējis tēva un mātes norādījumus pakļaut kritiskām pārbaudēm, bet licis mums paklausīt visās lietās.

Šķietamais Dieva pavēles skarbums kļūst par tīru patiku un paklausības rūgtums kļūst par saldumu, ja paturam prātā, ka šādi mēs īstenojam dievišķo nodomu un kalpojam ne tikai cilvēkiem, bet Dievam. Jo mēs zinām, ka mūsu paklausība kaprīziem vecākiem, bargiem vadītājiem un netaisnām varas iestādēm ir patīkama Dievam.

Vai nav tā, ka, no sirds vēlēdamies kalpot Tam Kungam un darīt Viņa prātu, mēs labprāt būsim padevīgi arī visgrūtākajās situācijās, lai varētu teikt: “Tagad es zinu, ka esmu darījis kaut ko, ko pats Dievs ir pavēlējis, un nešaubos, ka tas Viņam labi patīk”?

Pat bērns vai kalps savā pazemīgajā dzīvē var būt tīkams Dievam, paklausīgi darot to, ko tēvs vai māte, saimnieks vai saimniece pavēl. Jo Dievs šai lietā ir skaidri atklājis un pasludinājis Savu gribu. Tādēļ Luters saka: “Pat ja tu dari tik sīku lietu, ka slauki grīdu un pacel salmiņu no grīdas, kad dari to paklausībā vecākiem un saimniekiem un rīkojies ticībā un mīlestībā, tad šie ārēji nenozīmīgie darbiņi Dieva priekšā ir lielāki un labāki, nekā ja tu bez Dieva pavēles ar brīnumdarbiem atgrieztu visu pasauli.”

Spriedīsim par mūsu darbiem pēc Dieva vārda atklāsmes, jo tur Viņš atklājis Savu gribu, lai mēs zinātu, vai esam vai neesam Viņam patīkami. Mūsu gars gan ir labprātīgs, bet miesa vāja. Un, lai cik grūti tas būtu mūsu miesai un asinīm, tā tomēr ir skaista dievišķa kalpošana, ja saskaņā ar Dieva vārdu klausām saviem vecākiem, tēvam un mātei. Bet labprātīgam garam un sirdsapziņai šī paklausība beigās kļūst viegla un salda.

Kas gan var iepriecināt manu prātu vairāk un padarīt manu darbu patīkamāku kā pārliecība, ka pats Dievs to ir pavēlējis: “Tas ir Dievam tīkami. To es zinu droši.”