102. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Kor.3:1 

„Vai tad mēs atkal sākam sevi slavināt?” Pāvila otrā vēstule korintiešiem 3:1

***

Ļoti atvēsinošs jautājums! Reižu reizēm mēs kļūstam par urrā-patriotiem arī reliģijā un sākam savu konfesiju izcelt vietā un nevietā. Protams, nav labi savu piederību nonicināt. Mēs piederam pie senas, gadu gaitā un dzīves vējos izvētītas un tādēļ labi izvērtētas baznīcas! Mums ir Kristus evaņģēlijs, nopietna dzīves stāja un šķīsta ticība. Bet tomēr ir labāk, ka šīs mūsu labās reliģiskās īpašības ievēro citi, no ārpuses, nekā kad mēs paši uzņemamies pasaulei paziņot, kas mēs nu esam par vareniem kristiešiem! Tādēļ teiksim skaidri un gaiši, ka tā labākā un patiesākā liecība, ko mēs varam dot paši par sevi, ir – klusēšana par sevi un neatlaidīga Dieva slavēšana. Kad visa mūsu dzīve, mūsu darbi un mūsu vārdi, dod godu Dievam, tad mēs viņu patiesi slavējam no sirds dziļumiem. Cēlākas liecības tad arī nav iespējams dot par mums pašiem. Citiem vārdiem, nemeklēsim pasaulē sevišķus pagodinājumus! Ja mums tos iedod, būsim pieklājīgi pateicīgi, bet nelēksim no ādas ārā, lai krātu goda rakstus, atzinības apgalvojumus, godalgas un izcilu sasniegumu apliecinājumus. JA Dievs atzīst mūsu dzīvi un darbu, ko tad mums vairāk vajag? Un ja Dievs neatzīst mūsu izrīcību, tad neviena cita atzinība mūs nepaglābs no Dieva dusmām un sodības.

***

Mīļais Debesu Tēvs! Dāvā man savu žēlastības spēku, lai es ik dienas dzīvotu Tev pa prātam un jo cītīgi mācītos augt un pieaugt pēc Tava izmēra. Lūdzu, pasargā mani no iedomības, lepnības un dienišķās deguna pacelšanas. Āmen.