05.februāris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības bauslības, to nav piepildījis. Kāpēc gan ne? Tāpēc ka viņš meklēja taisnību nevis ticībā, bet paša darbos. Viņš atsities pret piedauzības akmeni (Rom. 9:31−32).

Redzi, ko panāk izredzēšana! Dievs ir izredzējis ticības, nevis darbu ceļu. Dievs ir izredzējis “apsolījuma dēlu”, nevis “verdzenes dēlu”. Ir pārāk grūti, pat neiespējami iegūt Dieva žēlastību ar darbiem, dievbijību un kalpošanu Viņam. Dievs ir izredzējis ticības bērnus. Nav jēgas mēģināt pretoties Dieva izredzēšanai. Jo tas, “kas dzenas pēc taisnības, nav piepildījis taisnību”, un, kas nav dzinies pēc taisnības, to ir saņēmis “ticībā”.

Vecākais dēls, kas vienmēr kalpojis savam tēvam un nekad nav pārkāpis viņa bausli, nesaņem pat kazlēnu, savukārt viņa brālis, kurš bija izšķērdējis savu mantojumu ar netiklēm, saņem no tēva baroto teļu, kad apkaunots atgriežas mājās,− viņš saņem žēlastību un vēlreiz žēlastību (Lk. 15). “Daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un, kas bija pēdējie, būs pirmie” (Mt. 19:30).

Protams, ka šāda neparasta valdīšana var satricināt debesis un zemi! Vieni ir cietuši “dienas nastu un karstumu” (Mt. 20:12), nodevuši nāvē savu miesu un nopietni atmetuši pasaules kārības, sāpinājuši un mocījuši sevi ar Dieva baušļu pildīšanu un labu darbu darīšanu, taču viņiem beigu beigās nākas piedzīvot, kā muitnieki un netikles, kas dzīvojuši grēkā kā mežoņi, ieiet debesu valstībā tiem pa priekšu (Mt. 21:31). Tie mantos ticības un Evaņģēlija brīvību, mieru un prieku, līksmosies pilnīgā taisnībā un apžēlošanā, saņemdami vislabāko tērpu un gredzenu. Turpretī bez taisnības un apžēlošanas paliek tie, kas nopietni un pašaizliedzīgi bija nodevušies pastāvīgai kalpošanai.

Nav brīnums, ka cilvēkos rodas rūgtums un kurnēšana pret šādu neizprotamu valdīšanu. Nu un tad! Dieva padoms, jau pirms pasaules pamati tika ielikti, to ir izlēmis. Nav jēgas pretoties Tam Kungam, kas Savās rokās nes debesis un zemi. Viņš ir nesalīdzināmi lielāks, varenāks par mums, un Viņam pieder nāves un elles atslēgas, “kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver” (Jņ. atkl. 3:7). Viņš apžēlo, ko Viņš apžēlo (2. Moz. 33:19).

Glābšana nav atkarīga no cilvēka gribēšanas vai darīšanas, bet no Dieva žēlastības. Viņš izvēlas, ko grib, un nu Viņam labpaticis izredzēt tos, kuri tic Viņa vienpiedzimušā Dēla vārdam, un nevis tos, kas paši grib nopelnīt sev debesis. Tāda ir Dieva mūžīgā izredzēšana. Pirms pasaules radīšanas Viņš ir izredzējis mūs Kristū.

Kas neievēro šo izredzēšanu, bet cenšas un pūlas, un dauza savu galvu pret klints sienu, kur nav ceļa, tas nekur tālu netiks. Pēc nopietnas taisnības meklēšanas viņam jāsaņem noraidoša atbilde: “Ņem, kas tev pienākas, un ej.” Kaut tas skan nežēlīgi, tomēr Raksti saka: “Padzen kalponi un viņas dēlu! Jo kalpones dēlam nebūs mantot kopā ar svabadās dēlu” (Gal. 4:30). “Proti, visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta” (Gal. 3:10).

Dievs ir izredzējis mūs Kristū un nodevis Savu Dēlu mokās un nāvē, izpirkdams mūsu grēkus un nopelnīdams mums glābšanu, jo nekas cits debesīs un virs zemes Dievam nederēja kā vien Viņa Dēla asinis un paklausība. Dieva degsme par Sava Dēla godu ir tik spēcīga, ka tā piepilda visu pasauli un vēršas pret visu, kas tam pretojas, kaut tā būtu vissvētākā lieta šai pasaulē.

Tāpēc netuvojies Dievam, ja neesi ietērpts Viņa Dēla taisnības drēbēs, jo citādi Viņš kļūs tev par rijošu uguni. Nekad nenāc Dieva priekšā pats savā vārdā! Nekad nemēģini iegūt Viņa žēlastību nekā citādi kā vien Kristū!

Ja esi nopietns savā dievbijībā, cītīgi un sirsnīgi lūdz, gauži nožēlo savus grēkus, esi modrs un cīnies pret tiem, un dari daudz labu darbu,− tas viss ir jauki un skaisti. Bet, darīdams visu labo un būdams labs, tu tik un tā vari aiziet pazušanā, ja vien neuzskati to visu par “mēsliem”, salīdzinot ar Kristu. Jā, vienīgi Kristū ir visa tava taisnība un mierinājums. Tas viss ir izredzēšanas nopelns!