95. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.16:2 

„Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā, ka dāvanas nav jālasa tikai tad, kad es nākšu.” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 16:2

***

Dāvanas, kas šeit tiek pieminētas, ir ziedojumi labdarīgiem mērķiem baznīcā. Pāvils dod svētīgu padomu: dāvanas vislabāk ievākt reiz pa nedēļu, kad notiek dievkalpojums. Tā sauktā „pirmā nedēļas diena” ir mūsu svētdiena. Šeit uzsvērsim vismaz divus vērojumus. Vispirms, ziedojumi jādod regulāri un nevis, kad iznāk parocīgi. Mēs visi sekojam zināmai darba un dzīves kārtībai. Kas nav ievietots šajā darbā un dzīves kārtībā, bieži tiek vienkārši piemirsts. Otrkārt, Pāvils neiesaka, lai ziedotu „cik paliek pāri” jeb „mazlietiņ” – bet, reāli un devīgi „cik bijis iespējams atlicināt”. Savu mīlestību mēs nevaram izdalīt ar tējkarotīti. Kas patiesi mīl, tas dod no sirds un ar uzviju. Kristīgā ticība bez mīlestības nav iespējama. Tādēļ, ja sastopamies ar skopu kristieti, tad drīkstam zināt, ka te mums ir darīšana ar kādu, kas varbūt, labākajā gadījumā, par kristieti vēlās kļūt vai, ļaunākajā gadījumā, par kristieti tikai liekulīgi uzdodas. Jo nevar mīlēt – un devīgi nedalīties. Dzīvojot Ziemeļamerikā, mēs vienu otru reizi nosarkstot esam pamanījuši, ka vietējie dod daudz vairāk. Iesākuma gados varējām taisnoties, ka mums jau pašiem nekā nebija. Tagad ir, pat vairāk kā daudziem vietējiem. Bet kā ir ar mīlestību? Vai arī tās ir vairāk?

***

Mīļais Pestītāj! Tu manas glābšanas dēļ nežēloji ne savas asinis, ne dzīvi. Mači mani ticībā un mīlestībā, lai es Tev sekotu no sirds, bez liekulības, un ar silti devīgu roku. Āmen.