Ja vien Dieva Gars mīt jūsos (Rom. 8:9).
Šeit ir ļoti būtisks nosacījums “ja” – “ja vien Dieva Gars mīt jūsos”. Šeit ir tēma, kurai jāmodina mūsos pārdomas un pašpārbaude, jo arī te mums atklāta neizteicami liela žēlastība. Dieva Gars mājo cilvēkos, kuri pagaidām vēl dzīvo virs zemes. Vai tu tam tici? Kurš cilvēks spēj aptvert šo dižo patiesību? Tā norāda uz līdzdaļu Dieva Garā! Ja mēs patiesi noticētu, mēs nespētu apvaldīt savu prieku, pārsteigumu un izbrīnu. Jo tā, bez šaubām, ir dievišķa patiesība, kas attiecas uz visiem tiem, kas garīgi kļuvuši par jauniem radījumiem. Ar vārdiem “Dieva Gars” daudzi saprot “spēku” vai “Dieva ietekmi cilvēka dvēselē vai prātā, kas ir saskaņā ar Dievu, vai jauno cilvēku, ko Dievs mūsos radījis”. Šī nozīme atbilst daudzviet Svētajos Rakstos lietotajam vārdam “gars”. Bet, kad apustulis saka: “Ja vien Dieva Gars mīt jūsos,” viņš runā par pašu dzīvo un patieso Dievu, kas mājo un darbojas ticīgajos. Ar vārdiem “Dieva Gars” viņš šeit domājis Garu kā Dieva trešo personu, kas visā pilnībā ir vienlīdzīga ar Tēvu un Dēlu. Apustulis turpat desmitajā pantā saka: “Ja Kristus ir jūsos.” Un divdesmit sestajā pantā viņš saka, ka Gars ir mūsu aizstāvis un palīgs. Tas viss nozīmē, ka pats Dievs mājo ticīgajos. Bet “Dieva Gars” nav tikai Dieva spēks vai ietekme cilvēkā, bet dievišķās Trīsvienības persona. Atcerēsimies Kristus vārdus, kad Viņš pavēlēja, ka tiekam kristīti “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā” (Mt. 28:19). Pēteris, sniedzot īsu kopsavilkumu trīsvienīgā Dieva darbam mūsu pestīšanai, saka: “Dievs Tēvs pēc iepriekšējā lēmuma izredzējis, Garā svētīdams,.. apslacināti ar Jēzus Kristus asinīm” (1. Pēt. 1:2). Un, visbeidzot, mums ir Pāvila vārdi, ko var saukt par jaunās derības svētības lūgšanu: “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (2. Kor. 13:14). Bībele Svēto Garu rāda kā personu, kas vienota ar Tēvu un Dēlu mūžīgā Dieva būtībā. Kristus ļoti uzsvērti Svēto Garu piemin nevis kā spēku, bet kā personu, sacīdams: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos” (Jņ. 14:16–17). “Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ. 14:26). Svētais Gars “dos liecību par Mani” (Jņ. 15:26). “Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu” (Jņ. 16:13–14). No šiem vārdiem varam mācīties, kāds virs zemes ir patiesais Mierinātāja un Aizstāvja amats, proti, likt mūsos Kristus vārdus un darbus. Mierinātāja amats ir liecināt par Kristu un veidot Viņa valstību, apgaismot, aicināt, pulcināt, vadīt, darīt svētus un uzturēt visus, kas pieder Kristus valstībai. Dievs Tēvs ir devis viņiem Dēlu. Dievs Dēls ir viņus izglābis. Dievs Svētais Gars viņus pulcēs, darīs svētus un vadīs visā patiesībā. Kamēr “dzīvības Gars” nav atvēris cilvēku sirdis un ļāvis tiem saņemt Jēzu, kas dots mums mūžīgai dzīvei, tikmēr tie visi ir miruši savos pārkāpumos un grēkos. Svētais Gars savieno tos ar Jēzu un darbojas viņu iekšējā cilvēkā, tos atjaunodams. Apustulis šeit saka, ka Dieva Gars mājo ticīgajos. Citviet viņš saka: “Jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt” (2. Kor. 6:16). Kāds liels un neaptverams gods! Kāds varētu jautāt: kā bezgalīgais Dievs var mājot Savu bērnu sirdīs? Dievs taču ir visur klātesošs! Ko nozīmē vārdi, ka Dievs mājos un darbosies ticīgajos? Šie vārdi nozīmē ciešu vienību starp Dievu un ticīgu dvēseli, nebeidzamu Dieva mājošanu cilvēkā. Arī Kristus par to runā: “Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani” (Jņ. atkl. 3:20). Šis noslēpums ir liels. Tas pārsniedz mūsu saprašanu. Vienīgi mūžības gaismā tas pilnībā radīs savu izskaidrojumu. Tā arvien ir augsta un godības pilna patiesība: Dieva Gars mājo, dzīvo un darbojas ticīgo sirdīs. Tas ir noslēpums par attiecībām, kurās arī mēs dzīvojam. Kaut arī kārdinājumu vētras, labas un ļaunas situācijas rada lielu spriedzi mūsu ārējā cilvēkā, tajā arvien paliek svēts prāts, kas skumst par grēku un ļauno, bet līksmojas par labo un svēto. Šis prāts vienmēr paliek tāds pats, ja vien dvēsele nav pavisam “atkritusi no žēlastības” un pazaudējusi Kristu (Gal. 5:4). Šis prāts nav nekas cits kā mūsu dvēselē mājojošā dievišķā Viesa darbs. Jo bez Dieva Gara mūsos nevar būt nekas patiesi svēts.
Jaunākie komentāri
Jānis / pirms 73 mēn.
Astere / pirms 75 mēn.
Jānis / pirms 75 mēn.
guntabl / pirms 76 mēn.
Armands / pirms 77 mēn.