28.oktobris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam (Rom. 5:2).

Vārdi par ieiešanu žēlastībā ir debešķīga mierinājuma vārdi nabaga grēciniekiem. Svētie Raksti māca, ka mums ir nebeidzama pieeja šai žēlastībai. Apustulis visur runā par pieeju Dievam vai pieeju Tēvam caur Jēzu Kristu. Un Vēstulē ebrejiem 10. nodaļā viņš sauc to par ceļu, pa kuru mēs “droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, Viņa miesu”.

Šī pieeja mums nozīmē mūžīgu mierinājumu un brīvību tuvoties žēlastības tronim. Šis jaunais un dzīvais ceļš caur priekškaru ir mums atvērts vienmēr! Tas mums palīdz visos brīžos, lai kāds būtu mūsu stāvoklis – arī, ja atklājas mana līdzšinējā neticība, kas bijusi viltība un krāpšana kā Jūdam vai burvim. Burvis bija rūgtas žults pilns un netaisnības saistīts (Ap. d. 8:23), bet tomēr arī viņam bija pieejama žēlastība, jo apustulis viņam teica: “Atgriezies no šī ļaunuma un lūdz To Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota.” Remdenais vīrs tika uzrunāts ar šādiem smagiem vārdiem: “Es tevi izspļaušu no Savas mutes,” un tomēr arī viņam saskaņā ar Tā Kunga vārdiem bija pieejama žēlastība: “Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu” (Jņ. atkl. 3:18).

Tādēļ viss vēl ir glābjams, kamēr vēl saka “šodien”, jo mums joprojām ir pieejama žēlastība. Jau šodien mēs varam patverties šai žēlastībā, kā apustulis mūs pamudina: “Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu

un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā” (Ebr. 4:16). Tā visa pamatā ir mūsu pieeja žēlastībai caur Jēzu Kristu, mūsu augsto Priesteri, kurš pazīst visas mūsu vājības.

Mums ir mūžīgs augstais priesteris (Ebr. 6:20), kura priestera amats ir “neiznīcīgs, tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu (Ebr. 7:24–25). Mēs arvien varam palikt žēlastībā, pirmkārt, tādēļ, ka mums ir nebeidzama pieeja žēlastībai, un, otrkārt, arī tādēļ, ka mums ir žēlastība vienīgi “caur Jēzu Kristu mūsu Kungu”.

Tādējādi šo lielo, mierinošo patiesību apstiprina skaidras Svēto Rakstu liecības, ka nekādas vājības un trūkumi, nekādas izmaiņas uz labu vai uz ļaunu neatsauks un neizjauks mūsu žēlastības stāvokli, kamēr vien pastāvam ticībā Kristum un no Viņa neatkāpjamies. Jebkurš grēks, ko savas dzīves laikā izdarām, katrā ziņā var tikt apžēlots un izlīdzināts ar dievišķās žēlastības iestādījumu, žēlastības derību, kas nodibināta Kristū.

Mūžīgais Augstais Priesteris spēj visu vērst par labu. Šī iemesla dēļ Viņš ir iegājis debesīs ar Savām asinīm, lai būtu mūsu Aizstāvis pie Tēva. Apustulis Jānis saka: “Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns” (1. Jņ. 2:1). Šis Aizstāvis un Viņa žēlastības derība ir varenāka par visu citu, kas vien var notikt mūsu dzīvē. Svētā Gara gaisma atklāj un nosoda ticīgajos visu grēcīgo, un šī ticība tiem radīs daudz smagu pārbaudījumu.

Viens ticis smagu kārdinājumu nomocīts un tagad savā sirdsapziņā jūt briesmīgus draudus, un gaužas: “Es esmu nepārprotami kritis. Es esmu zaudējis žēlastību.” Cits gaužas smagā kārdinājumā: “Mana sirds ir nepatiesa. Tā mīl grēku. Tā ir nepastāvīga un ļauna. Es neesmu modrs, kādam man būtu jābūt,” utt. Trešais staigā apkārt pastāvīgā izsīkumā un vājumā, iekšēji miris un neko nejuzdams, it kā aizmidzis. Tas gaužas un nezina, ko darīt, lai kļūtu atmodināts un dievbijīgs. Visa samaitātība, ko esam mantojuši no Ādama, tiek izjusta daudzos un dažādos veidos, kad Gars to apgaismo un nosoda. Vai ir iespējams, ka žēlastība apsedz visu šo samaitātību?

Bet, ja žēlastība kaut nedaudz ir atkarīga no mums pašiem, tad žēlastība mums vairs nebūtu pieejama. Te var redzēt, vai tu patiesi tici, ka Dieva žēlastība mums ir dota vienīgi Kunga Kristus dēļ. Vai tu šaubies, ka visa tava samaitātība var tikt apsegta Dieva troņa priekšā ar Kristus žēlastību? Ja tu šaubies, tad savu ticību balsti vai nu uz labo sevī, vai arī saki, ka Dieva Dēls nav pilnīgs Pestītājs un Aizstāvis pie Tēva.

Šai ziņā ir nenovērtējami svarīgi turēties pie vārdiem “ar Viņa gādību” un ļaut, lai šī patiesība dziļi iegultu mūsu sirdīs, kā arī mūsu taisnība un miers ar Dievu būtu vienīgi Viņā, kas mūsu dēļ ir gājis Dieva priekšā. Jo citādi viss, ko Raksti par to saka, ir zudis un pagalam. Ja kaut vai daļēji taisnība nāk no bauslības, tad Kristus ir velti miris. “Ja bauslības kalpi ir tie, kas manto, tad mūsu ticība zaudē savu saturu, un apsolījums paliek nepildīts” (Rom. 4:14). Mums patiesi ir mūžīga žēlastība pie Dieva, taču tas ir vienīgi ar Viņa gādību – caur Jēzu Kristu mūsu Kungu.