10.oktobris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu (1. Kor. 11:29).

Kas attiecas uz Svēto Vakarēdienu, viens no briesmīgākajiem maldiem ir iedomāties, ka ar t. s. “kristīgo sagatavošanos” ikviens, kas vēlas, var kļūt par cienīgu dievgalda viesi, neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir patiess Jēzus draugs un māceklis vai ne. Tāpat arī maldīgi ir iedomāties, ka tie, kas ar visu savu dzīvi pieder parastajam, neatgrieztajam pūlim, spēs cienīgi iet pie dievgalda pēc nelielas sagatavošanās. Tie ir briesmīgi maldi, kas ikvienam apgaismotam kristietim liek matiem celties stāvus.

Kur Svētajos Rakstos būtu atrodams kaut viens vārds, kas mācītu ko tādu? Kur ir kaut viens vārds, ka neatgrieztiem cilvēkiem ir jāgatavojas kļūt par dievgalda viesiem un jākļūst cienīgiem, – cilvēkiem, kas nav atgriezušies pie Dieva, nav Kristus draugi un mācekļi un visu savu dzīvi nedzīvo no Kristus un kopā ar Viņu?

Kam ausis dzirdēt, lai klausās, un kam balss sludināt, lai apsauc šos maldus! Vai ir iespējams piemānīt Kristu ar mirklīgu sagatavošanos un dievbijību, kas piemērojas situācijai, lai izskatītos kā Viņa draugs? Vai Svētais ļaus Sevi piemānīt ar pašiedvestu un pašizdomātu dievbijību, grēknožēlu, atgriešanos un lūgšanu, pēc kā tu tūlīt dodies atpakaļ pie savas tukšās dzīves, kad tavs ikgadējais dievgalda apmeklējums beidzies? Kungs, apžēlo!

Lai Dievs modina no snaudas visus mācītājus, ja viņi to godīgi nesaka saviem ļaudīm! Vai viņiem nav jāsludina patiesība ar īsiem, skaidriem un godīgiem vārdiem, ka ir vajadzīga tikai viena lieta, lai būtu cienīgs dievgalda viesis? Proti, ka esi Jēzus draugs un māceklis vai vismaz pūlies savā dzīvē par tādu kļūt. Neviens nekļūs par cienīgu dievgalda viesi ar mirklīgu sagatavošanos, bet vienīgi ar pilnīgu atgriešanos, kļūstot par Kristus draugu un mācekli uz visu savu dzīvi.

Kristus iedibināja svēto mielastu Saviem draugiem. Iekšējā vienība, kas Svētajā Vakarēdienā pastāv starp Kristu un Viņa ticīgajiem, ir tā pati, kas pieminēta Viņa lūgšanā tanī vakarā, kad Viņš iedibināja Svēto Vakarēdienu: “Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī” (Jņ. 17:23, 21). Un lūgšanā Viņš piebilda: “Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis” (9. p.). Kā tas ir iespējams, ka Viņš ko tādu lūdz par pasauli? Kā tas iespējams, ka Viņš aicina pasauli svinēt Savas nāves piemiņu, aicināt Savus nicinātājus ēst Viņa miesu un dzert Viņa asinis?

Tas ir patiesi briesmīgi, kad cilvēks, kas grib “dzīvot bez Dieva šai pasaulē” un iztikt bez Viņa visas sava mūža dienas, reizi gadā nāk Dieva priekšā Viņa svētās mīlestības mielastā, ko svin Viņa draugi, un tēlo īstu draudzību ar Viņu, lai tūlīt pēc tam atgrieztos savā tukšajā eksistencē un bezdievīgajā dzīvē! Vai tas nav tas pats, kas Jūdas ierašanās pie Jēzus dārzā un viņa uzruna “Meistar” un skūpsts? Vai Tas Kungs šādam dievgalda viesim neteiks: “Draugs, no kurienes tu esi nācis? Vai tu nodod cilvēka Dēlu ar skūpstu?”

Vai tev nevajadzētu drebēt pie visas miesas un dvēseles, baidoties šādi nākt Dieva priekšā? Vai tu nesaproti, ka lielais, svētais Kungs tev sacīs: “Tu, liekuli, Es pazīstu tavus darbus! Tu neesi Mans draugs, bet pasaules draugs. Kāpēc tu nāc šeit, kur Mani draugi svētī Manas nāves piemiņu? Es zinu, ka jau rīt tu atgriezīsies pasaules un grēka kalpībā. Ej prom, liekuli!” Vai tu negaidītu šādu atbildi no Svētā, kura acis ir kā uguns liesmas, kad tu tikai palaikam gatavojies Svētajam Vakarēdienam, bet citkārt dzīvē tev nerūp piederēt Dievam vai Viņam sekot?