04.oktobris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst (Rom. 8:13).

Te apustulis pavisam vienkārši un skaidri pasludina spriedumu pār visiem, kas dzīvo pēc miesas. Ar to viņš īpaši vēlas modināt pārdomas tajos, kas Evaņģēlija brīvības aizsegā vēlas sekot savām miesas kārībām. Apustulis te runā par kristiešu lielo pulku. Viņš vēlas, ja iespējams, viņus modināt no aplamajām iedomām, lai tie nonāktu viņu pašu daudzinātajā dzīvībā un žēlastībā, nevis mūžīgajā nāvē.

Apustulis grib sacīt, ka jums, kas esat glābti no grēka un nāves un esat Kristus žēlastības līdzdalībnieki, tagad nepiedien dzīvot savu līdzšinējo, miesīgo dzīvi. Neiedomājieties, ka varēsit turpināt šādā garā un nonākt debesīs. Nē, jo tad jūsu gals būs elle. Kristus nopelni nekalpo cilvēkiem, kas vēlas palikt savos grēkos. Kristus nāve ir dota, lai kalpotu vienīgi tiem, kas vēlas kļūt brīvi no saviem grēkiem, bet paši nav spējīgi no tiem atraisīties.

Tāpēc būtiski ir ļoti skaidri saprast, ko nozīmē izteikums “dzīvot pēc miesas”. Cilvēka dabiskā sirds arvien to gribēs izskaidrot pēc savas situācijas. Jo liekulīgas dvēseles vēlas, lai šī frāze attiektos tikai uz rupju dzīvi un atklātām kārībām. turpretī nopietnas un bijīgas dvēseles bīstas, ka dzīve “pēc miesas” varētu attiekties uz ikvienu vājību vai grēku. Daudzi ir skaidrojuši šos vārdus pārāk miglaini un nevērīgi, taču tas ir ļoti bīstami, kad jautājums ir par dzīvību un nāvi kā šajā gadījumā.

Ko nozīmē “dzīvot pēc miesas”? Vispirms mums jāievēro, ka “miesa” nenozīmē kādu īpašu grēku vai kārību, bet visu mūsu samaitāto dabu, kāda tā bijusi kopš mūsu dzimšanas no tēva un mātes. Kas no miesas ir dzimis, ir miesa, saka Kristus. To dzirdot, daudzi cilvēki sacīs: dzīvot pēc miesas nozīmē ļaut vaļu miesai, lai tā dara, ko vēlas. Taču tas ir tik miglaini sacīts, ka to viegli pārprast.

Nez vai jūs atradīsit tik bezdievīgu cilvēku, kas vispār nekādi neierobežo savu miesu. Un tad cilvēks var padomāt: es taču savai miesai nedodu pilnīgu brīvību un tāpēc varu sacīt, ka nedzīvoju pēc miesas. No otras puses, nav arī tāda kristieša, kam nebūtu ar nožēlu jāatzīst, ka viņš ir grēkojis vārdos un darbos. Grēks arvien nozīmē, ka miesai tiek dota kāda brīvība!

Tādēļ ir nepieciešama skaidrāka šīs frāzes definīcija. Tie, kas šo tekstu skaidrojuši ar kristīgu izpratni un izvērstāk, bieži ir sacījuši: apustulis grib teikt, ka kristietim, kļūstot bezrūpīgam un ļaujot vaļu miesai, pastāv reāli garīgas nāves draudi, jo grēks rada iemigšanu, apcietināšanu, neticību un izmisumu. Jā, tas ir kristīgs skaidrojums. Un tomēr cits skaidrojums ir vēl pareizāks. Apustuļa vārdi ir daudz precīzāki par iepriekš minēto skaidrojumu.

Būt bezrūpīgam un padoties miesai patiesi ir ļoti bīstami, taču tas vēl nenozīmē dzīvot pēc miesas. Saskaņā ar apustuļa izteiksmes veidu, vārdi “jūs mirsit” nozīmē ko vairāk kā garīgas nāves iespēju. No citām vietām, kur apustulis uz kristiešiem runā šādu biedinošu valodu, mēs redzam, ka viņš pasludina īstu nāves spriedumu, viņš runā par mūžīgu nāvi, kas ir grēka alga. Pats apustuļa izteiksmes veids ir vissvarīgākais pamats, lai to izskaidrotu. Kā rāda vārds “dzīvot”, frāze “dzīvot pēc miesas” nenozīmē tikai palaikam aizmirsties, bet dzīvot tādu dzīvi, kas ir saskaņā ar miesu jeb kritušo dabu.

Dzīvot pēc miesas nozīmē sekot savai kritušajai dabai ar savu prātu un dzīvi. Un mēs zinām, ka atkrišana bieži notiek uz labo pusi – uz paštaisnības un bauslības darbu pusi, kā tas notika ar galatiešiem, par ko apustulis saka: “Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši” (5:4). Un par šo atkrišanu viņš prasa: “Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt?” (3:3).

Dažkārt atkrišana ir uz kreiso pusi – grēka nešķīstībā. Par to Pēteris saka, ka tie, kas vienreiz “pasaules gānekļiem Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atziņā izbēguši, bet tanīs atkal iepīti, zaudē cīņu” (2. Pēt. 2:20), ir meklējuši viltus mierinājumu grēkam un sākuši tajā dzīvot “tīšuprāt”, kā to darīja Jūda. Šajā gadījumā viņiem vienmēr ir tā pati pazīme, kas Jūdam, – ka viņi vairs neatzīst Tam Kungam savus grēkus un nemeklē glābšanu.

Vai nu viņi dzīvo grēkos un aizstāv tos, vai arī dzīvo slēptā izmisumā, kad ir notrulinājuši savu sirdsapziņu un “viņu ticības laiva ir sadragāta” (1. Tim. 1:19), un tie vairs nedzīvo pie Dieva žēlastības troņa. Tas viss tiek saukts par dzīvi pēc miesas, un tas ir kas cits nekā grēka bauslības jūgs, kas ir mūsu locekļos (Rom. 7:23), kuros Gars cīnās ar grēku un ļauj mums pateikties Dievam caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu (Rom. 7:25).