68. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.3:10-11 

„Pēc Dieva dotās žēlastības es kā gudrs namdaris liku pamatu, bet cits ceļ uz tā ēku. Bet katrs lai pielūko, kā viņš to ceļ. Jo citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas jau ir likts, proti Jēzus Kristus.” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 3:10-11

***

Gudrs namdaris pamatus neliek tikai uz acumēru, bet rūpīgi seko plānam. Un pēc tam vēl – kad pamati tikko ir izrakti un darbs tikko iesākts – vēlreiz pārmēra. Kas to nedara, dabū piedzīvot, ka nenovīdīgi kaimiņi pa nakti ir nomerītos pamata stabiņus mazliet pacēluši sānis; un neuzmanīgs cēlājs tikai pavēlāk pamanīs, ka celtā pirtiņa ir šķība gan! Šādi gadījumi notiek un nav lasāmi tikai senos nostāstos. Vēl ļaunāk, šādi sagadās arī reliģijā: saklausās, sadomājās, iedomājās, pievienojās – un iekrīt kādas sektas fanātisma rokās. Savi mēri un izmēri tur jau ir, bet tomēr visa tā kopsakarība ir šķība, jo pašos pamatos neatrodās Kristus svētais Vārds, bet kaut kāda cilvēcīga iedoma. Dažreiz tā var būt pate par sevi pat cēla doma. Bet pat visgudrākais cilvēku ieskats, ja tas nav Dieva dots, ir galu galā vanckars. To neteiksim paštaisni un pārgudri, bet paklusi un nopietni, dažos gadījumos pat ar līdzjūtību. Ar uguni nav nekāda rotaļāšanās, un reliģija nav biezputra, ko katrs glups pavārs var maisīt un vārīt pēc savas iedomas.

***

Mīļais Debesu Tēvs! Lūdzu, sargā mani no lētticības, kas pieķerās popularitātei kā muša pie mušpapīra. Vadi mani pie sava Vārda atspirdzinošā mūžības avota, lai tur atveldzē stiprinātos mana ticība un augtu mana mīlestība. Āmen.