25.septembris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu! (Rom. 12:21).

Kad šie vārdi tiek lasīti saistībā ar iepriekšējo pantu, to nozīme šķiet šāda: lai tava ienaidnieka ļaunums tevi neuzvar un pats nekļūsti ļauns, bet tev jāuzvar viņa ļaunums ar savu nerimtīgo mīlestību, tā ka viņš kļūst par tavu draugu! Bet tam nepieciešams pārvarēt pašam savas sirds ļaunumu, lai tas neuzvar piedodošo mīlestību. Kas paliek naidā un atriebībā, to ir uzveicis ļaunums, proti – divkāršs ļaunums. Te ir apvienots ienaidnieka ļaunums un viņa paša sirds ļaunums, lai kārdinātu viņu uz atriebību, naidu un pār viņu svinētu uzvaru, lai tas sāktu lepoties ar savu ļaunumu un nevēlētos savam tuvākajam piedot, mīlēt un darīt labu.

Un, kad ļaunums tevi šādi uzvarējis, tad tu esi divējādā ziņā nelaimīgs. Nepietiek ar to, ka tu paliec naidā pret savu tuvāko, kas pats par sevi jau ir nožēlojams konfliktstāvoklis, bet ar savu naidu un nespēju gūt samierinājumu tu esi izslēgts no žēlastības un draudzības ar Dievu – saskaņā ar Kunga Kristus vārdiem: “Ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit”, “tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos” (Mt. 18:35; 6:15). Tādējādi tā ir būtiska lieta, ka neļaujam ļaunumam sevi uzveikt un nepaliekam naidā un konfliktā. Tas ir ļoti nepieciešams mūsu mūžīgai svētlaimei.

Tava attieksme pret šo ļaunumu un naidu ir ļoti svarīga, jo tā liecina par attiecībām starp tavu dvēseli un Dievu, kā arī par tavas dvēseles attieksmi pret grēku un žēlastību. Ja tu saki, ka nevari piedot kādam cilvēkam, līdz ar to tu paziņo, ka vari iztikt bez Dieva žēlastības un savu grēku piedošanas, jā, bez dvēseles mūžīgās svētlaimes. Bet, ja tavs grēks tevi patiesi moka un tev ir vajadzīga Dieva žēlastība, tu spēsi piedot vislielākās netaisnības. Ja tu to nespēj, tad lūdz Dievu, lai Viņš par tevi apžēlojas un atmodina tevi, ka ieraugi gan savu grēku, gan arī dārgo Dieva žēlastību. Tad tu spēsi piedot ikvienam un neļausi nāvīgam ļaunumam, nesamierināmam naidam sevi uzvarēt.

“Bet pats uzvari ļaunu ar labu.” Pirmkārt, tas nozīmē: uzveic sava ienaidnieka ļaunumu ar savu nerimtīgo mīlestību un labajiem darbiem pret viņu. Atbildot uz “skarbiem” vārdiem, dod “miermīlīgu” atbildi, kas “apklusina dusmas” (Sal. pam. 15:1). Atbildot uz nedraudzīgu žestu, sniedz pretī laipnu un draudzīgu. Dzirdēdams, ka tuvākais par tevi runā ļaunu, saki par viņu kaut ko labu, ko zini, lai tad viņš, no tevis to dzirdēdams, tiektos pēc draudzības. Kad viņš tev atsakās pakalpot, tad mēģini pakalpot viņam.

Tādā veidā ar labu tu uzvarēsi ļaunu. Tava ienaidnieka ļaunums ir kā sāncensīga cīņa pret tavu pacietību, mīlestību un žēlsirdību. Tad raugi, lai labais tevī netiktu uzveikts, bet labais uzveiktu tava ienaidnieka ļaunumu. Un, ja vien labais tevī netiks uzveikts, bet tu joprojām turpināsi mīlēt un būsi žēlsirdīgs, tad daudzos gadījumos ienaidnieka ļaunums tiks pārvarēts.

Arī ja tā nenotiek, tu tik un tā esi uzvarējis pašu briesmīgāko ļaunumu, uzvarot savu paša sirdi un paliekot mīlestībā. Jo arī to ļaunumu, kas rosīgs tavā sirdī, spēj uzveikt tikai kāda cita labums, proti – Dieva paša žēlsirdība. Tikai ar paša spēkiem cīnoties pret savas sirds ļaunumu, tu drīz tiksi pārvarēts. Bet, ja tavā sirdī top redzama un vienmēr valda Dieva lielā īlestība, kas vienmēr piedod visus tavus grēkus, tad arī tu vienmēr sirsnīgi tieksies būt žēlsirdīgs un laipns pret tuvāko. Tad arī augstākā nozīmē – tu būsi uzvarējis ļaunu ar labu.

Tādas ir kristieša cīņas un uzvaras. Pasaulē par uzvaru sauc to, kad cilvēks ir spējis atriebt savam ienaidniekam. Kristus valstībā par uzvaru sauc to, ka cilvēks savā vēlmē atriebties tomēr neatriebjas. Kristieši pirmām kārtām cīnās pret savu paša ļaunumu, un, kad tas pārvarēts, tā ir visvērtīgākā uzvara. Bet cīņā pret citu cilvēku ļaunumu tie izmanto mīlestību un labus darbus. Lai Dievs ar Savu lielo, mūžīgo mīlestību arvien vairāk ierosina mūsu prātu uz šādu cīņu – uzvarēt ļaunu ar labu.