58. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.1:3 

„Žēlastība jums un miers no Dieva mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 1:3

***

Te sveiciena vārdi ir vienlaicīgi arī svētības vārdi. Un pie tam šī nav tikai vien apustuļa Pāvila dāvāta, bet gan paša Debesu Tēva un mūsu Pestītāja dota žēlastība! Ticīgi cilvēki, citus svētījot, nemētājas ar skanīgiem lozungiem. Viņi darbojas paša Dieva uzdevumā! Ticīga cilvēka svētības segums ir atrodams paša Dieva žēlastības solījumā caur mums dot to svētību, ko mēs tagad vārdos izsakām. Kad dievkalpojuma noslēgumā mācītājs draudzei izsaka senos svētības vārdus (sk. IV Mozus gr.6:24-26), viņš draudzi apdāvina Dieva uzdevumā! Pārlasiet un pārdomājiet šos lielos svētības vārdus. Un kā tad var apgalvot, ka „es, lūk, pie dabas varu izjust visdziļāko reliģisko pārdzīvojumu”?! Protams, daba ir Dieva radīta, tādēļ cienījama un godājama. Dabas daiļums dod zināmu pārdzīvojumu un pacilātību, kas mūs var tuvināt Dievam. Bet Dieva svētību varam saņemt tikai tur, kur Dievs mums to ir apsolījis dot. Nebūs sagadīšanās, ka ar Pāvila svētības vārdiem korintiešiem daudzi mācītāji iesāk savus sprediķus. Lai ko mēs kādreiz arī gūtu vai negūtu no sprediķa, viena lieta tomēr paliek skaidra: Dieva dāvātie un Pāvila izteiktie svētības vārdi vienmēr apskauj klausītājus ar Dieva žēlastības spēku un mīlestības liego siltumu. Būsim par to pateicīgi!

***

Mīļais Debesu Tēvs! Mana ikdiena ir bieži vien tukša un vienmuļa. Tu zini, kādas rūpes nospiež manu sirdi. Tādēļ es izlūdzos šodien Tavu svētību! Stiprini mani, lai es atkal varētu Tavos vārdos sadzirdēt, ticēt un uzņemt Tavu žēlastības vareno spēku. Āmen.