57. E.Grīslis. Pārdomas par Rom.15:30 

„Es jūs lūdzu, brāļi, mūsu Kunga Jēzus Kristus un gara mīlestības vārdā, nāciet man palīgā savās aizlūgšanās Dieva priekšā…” Pāvila vēstule romiešiem 15:30

***

Pat tik ticīgs apustulis kā Pāvils lūdz, lai viņam nāktu palīgā ar aizlūgšanām. Šeit redzam, ka Dieva lūgšana nav nekāds solo darbs, bet kopīgi veicams pasākums. Mācītājam pienākas lūgt par saviem draudzes locekļiem un par savas draudzes kopību (kā arī, protams, par kopbaznīcu un tās vadītājiem, ieskaitot pašu archibīskapa tēvu). Bet arī draudzes locekļiem pienākas aizlūgt gan par savas draudzes mācītāju, gan arī par visu mācītāju saimi, ieskaitot prāvestus un pašu archibīskapu. Šī nedrīkst būt tikai tāda formāla izdarība, ko pildam pienākuma dēļ. Patiešām lūgšanām ir vienmēr jānāk no paša sirds. Ko sirds domā un lūdz, to lūpas izsaka. Bez īstas siržu vienotības lūgšanas un darba nav draudzes un baznīcas. Ja šī siržu kopība pastāv ne tikai mūsu pašu iecerē un apņēmībā, bet Svētā Gara dienišķā svētībā, tad baznīca kļūst stipra un varena, jo tajā dienišķi ieplūst pat mūžīgā Dieva spēks un mīlestība. Kopsim savas lūgšanas un aizlūgšanas, turēsim neaizsalušu šo mūžīgās atveldzes avotu!

***

Mīļais Pestītāj un Glābēj! Mēs Tev pateicamies, ka mums jau nav jālūdz savās domās un izpratnē, bet ka Tavs paša Gars mūs atbalsta un vada. Lūdzu, uzturi mūs uzticībā, lai šo Tavu spēku dienišķi saņemtu, cildinātu un pēc tā vadības dzīvotu. Āmen.