25.jūlijs – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Bet sātans bija iegājis Jūdā, kuru sauca par Iskariotu un kurš bija viens no tiem divpadsmit (Lk. 22:3).

No šī briesmīgā notikuma mums būtu īpaši jāmācās, ka neviens nedrīkst justies pārdrošs un domāt: “Liekuļi ir liekuļi. Godīgam kristietim nav par ko uztraukties.” Nē, Jūdas piemērs mums māca ko citu. Patiesībā, kad Pestītājs izvēlējās Jūdu par apustuli, viņš vēl nebija tāds, par kādu tas vēlāk kļuva. Un cik daudz ir tādu, kas Garā iesākuši un miesā pabeiguši?

No Jūdas piemēra un visiem citiem atkrišanas gadījumiem mēs redzam, cik ātri tas notiek, ka pat ārēji kristīgs cilvēks var iet pazušanā. Ar viltu un varu velns tev uzbrūk īpaši ļaunā brīdī un iededz tevī miesas kāri, un tā aptumšo un sapin tavu prātu, ka pat visbriesmīgākie grēki tev vairs nešķiet bīstami, bet gan bezgalīgi mīļi, jā, pat vajadzīgi – un tad jau pavisam drīz tu krīti.

Šādos kārdināšanas brīžos notiek trīs lietas: pirmkārt, grēks tev kļūst ļoti tuvs un tīkams; otrkārt, lai cik daudz tu uz grēku raugies, tev tas neliekas bīstams, bet gan niecīgs un nesvarīgs; treškārt, tu sāc grēkot mazās lietās un domā: “Šis mazums neko nekaitē.”

Šādi čūska piekrāpa Ievu ar savu gudro viltību. Tā sacīja: “Jūs nemirsiet vis. Tev tikai jāpaņem auglis! Un auglis ir tikai auglis! Tu neko nezaudēsi, bet iegūsi daudz. Vispirms tu baudīsi gardo augli, un tad tavas zināšanas vairosies.” Tas pats notika, kad tika pievilts Jūda. Tas sākās ar niekošanos. Un tad viņš padomāja: “Es paņemu tādu nieku – un vienīgi šoreiz! (Lai arī tā notika katru reizi.) Un tas taču nav nekas slikts, ka man kas tiks par manām pūlēm.”

Vēlāk, kad velns iedvesa viņa sirdī nodomu nodot Jēzu, tad bija tik dabiski domāt: “Trīsdesmit sudraba gabali nav zemē metami, un tur nav nekādu briesmu. Jēzus ir nevainīgs un turklāt vēl visvarens. Viņa dzīvība taču nevar būt briesmās. Bet es gūstu labu peļņu.” Jūda, bez šaubām, domāja ko tamlīdzīgu.

Kurš gan to būtu zinājis, ka nākamajā dienā pēc nodarījuma viņš nonāks tik dziļā izmisumā, ka dosies prom un pakārsies? Nē, viņš to katrā ziņā nezināja. Viņš domāja vienīgi par to, kā šai dienā izbaudīt savus iegūtos līdzekļus. Ceturtdienā Kristus Jūdu brīdināja, un, ja viņš būtu kaut nojautis nākamās dienas notikumus, viņš katrā ziņā baidītos no šī darījuma kā no pašas elles. Bet to viņš vēl neaptvēra, un velns viņam iedvesa citādas domas.

Lai ikviens savlaicīgi apdomā un mācās saprast grēka un velna patieso būtību. Ja kaut tikai reizi tu grēku un liekulību atzīsi par labu, tad drīz tu kļūsi tik truls, ciets un akls, ka nespēsi saskatīt vairs nekādas briesmas, un tā soli pa solim tu dosies pretī pilnīgai pazudināšanai.

Liekulība kalpo kā zelta apmetnis grēkam un velnam, un bez tās velns neko nevar panākt. Bez liekulības tu nekad nespēsi turpināt grēkot, bet tev būs jāceļas no grēka un jātop izglābtam. Ja vien Jūda kaut vienam māceklim būtu atzinies, ko velns bija iedvesis viņam darīt, tad velns tūlīt tiktu atbruņots un Jūda nepaliktu grēkā. Tas ir līdzeklis, ko nopietni kristieši visos laikos ir lietojuši pret velnu un allaž ar lielu svētību. Tādēļ apustuļa pamudinājums jāsaprot tieši tā: “Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti” (Jēk. 5:16).

Diemžēl cilvēks tam reti tic un nespēj pareizi apdomāt, iekams nav mācījies to no savas rūgtās pieredzes, kad jau bieži ir par vēlu. Te mums arvien ir jābīstas un jājautā līdz ar mācekļiem: “Kurš tad var tapt izglābts?” Un Jēzus atbild: “Cilvēkiem tas ir neiespējami, bet Dievam visas lietas iespējamas” (Mt. 19:25–26). Kamēr vien paliekam ar šādu bijību un mierinājumu, mēs neiesim pazušanā, bet arvien turēsimies pie Dieva rokas. Viņš ir uzticīgais Palīgs un Gans. Un Viņš pats saka: “Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas” (Jņ. 10:28).